Vai ministram jāatkāpjas – politiķu atbildība.

Šodienas situācija valstī – veselības ministram Danielam Pavļutam neuzticību izteikusi visa nozare. Gan Latvijas Ārstu biedrība, gan Jauno Ārstu biedrība, gan Latvijas Māsu apvienība... Tiem pievienojās LVSADA, un beigās arī Latvijas Ģimenes ārstu biedrība.

Un līdz ar to jautājums – VAI MINISTRS VAR VADĪT MINISTRIJU, NOZARI, JA TAM NETIC UN NEUZTICĀS NEVIENS NO ŠĪS NOZARES?

Izrādās, ka Latvijā var, jo NOSPĻAUTIES uz nozari, ka tik valdība, tas ir – pārējie ministri savos amatos. Latvijā ministrus neinteresē tauta, viņus interesē ministru krēsli. Bet... Ministra demisiju var pieņemt premjers, bet jaunu ministru jāapstiprina Saeimai. Bet ja ministram izsaka neuzticību, tad par to atkal lemj Saeima. Rezultātā – ne tikai ministriem neinteresē tauta, iedzīvotāji, cilvēki, bet arī TAUTAS VĒLĒTAJIEM DEPUTĀTIEM.

Apskatīsim diezgan dumju salīdzinājuma piemēru. Deg māja. Atbrauc viena ugunsdzēsēju ekipāža un uzsāk dzēšanu. Bet, ugunsgrēks iet plašumā, jo to veicina dažādi blakusfaktori. Ekipāžas komandieris redzot, ka ar dzēšanu netiks galā, palūdz palīdzību no kaimiņu rajona, bet savai ekipāžai pavēl savākties un braukt prom, jo redz ugunsgrēku nodzēst nesanāks. Pēc šī gadījuma mājas iedzīvotāji un citas ugunsdzēsēju ekipāžas un tiešais priekšnieks prasa skaidrojumu, uz ko mūsu zināmās ekipāžas komandieris atvainojas visiem, ka var būt kaut ko nav ņēmis vērā, bet neskatoties uz to, viņš taču strādā... Bet tā māja taču tā pat bija veca, un pēc būtības nekāds dižais ļaunums jau nav noticis. Vai šīs ekipāžas komandieris paliktu savā amatā? Noteikti nē... Vēl vairāk, pret šo cilvēku, kā amatpersonu uzsāktu kriminālprocesu par nolaidību, par aplamu lēmumu pieņemšanu, utt. utjp.

Bet... Mūsu ministrs D.Pavļuts ir īpašs. Viņam izteikto neuzticību no nozares puses pārējie ministri un deputāti uzskata par pārspīlētu. Es kaut kur saprotu Attīstībai / Par deputātus un ministrus – savējais jāaizstāv ar visām metodēm, tanī skaitā meliem, kā to dara IeM ministre Golubeva (ironiski, vai ne?). Jaunā Vienotība dara savādāk – tā D.Pavļutu aistāv izmantojot šantāžu: ja šī valdība kritīs, nākamajā neiesim... Drausmīgs bieds. Partija ar sešām vietām neies valdībā... Šausmas... Partija, kura no saviem pirmsākumiem, kad vēl saucās par ''Jauno Laiku'', neko nav izdarījusi valsts attīstībai, bet gan destruktīvi grāvusi valsti – šantažē, ka vairāk pozīcijā neies. Mūsu ''tiesiskuma cīnītāji'' – Jaunā Konservatīvā partija – ''par to vēl jāspriež frakcijā'' un '' jāveido partijas viedoklis''... Tāda sikspārņa taktika, kam ar tiesiskumu nekāda sakara, jo trīs plus viens iegūtais ministra krēsls ir tak tik tīkams.

Un... Nākamgad vēlēšanas. Par to nevajag aizmirst. Koalīcijai tik patīkami atstāt D.Pavļutu ministra krēslsā, lai nākamgad debatēs A/P lamātu no panckām ārā – redz jūsu dumjais ministrs. Jo redz kāpt uz ''līķiem'' – to mūsu politiķi māk. Tieši tādēļ tagad Pavļuts viņiem vajadzīgs. Un nospļauties par to, ka pandēmija izgājusi no kontroles, nospļauties, ka ierobežojumi un ''lockdown'' ir tikai kā ķeksītis darbības imitācijai. Galvenais ir krēsli, amati, atalgojums. Pārējais ir pakārtots. Bet tauta, iedzīvotāji – tikai un vienīgi resurs. Tieši tā – nevis cilvēki, nevis inženieri, darbinieki, strādnieki, mediķi, cilvēki, bet gan vienkārši RESURS....

Jau atkal...

Pandēmija turpinās, un turpinās dažādi ierobežojumi. Latvijā pamatā turpinās valdības perfomances attiecībā uz ierobežojumiem.

Skatos un domāju – kur mūsu premjers un Co ņem talantu, lai katru labu ideju sačakarētu, lai visu izdarītu tikai līdz pusei, un vēlāk brīnīties – kādēļ tas nestrādā.

Nu jau daudzus gadus man piemīt ''pūstošā kapitālisma'' īpašība – veikalos iepirkties reizi nedēļā. Parasti tas notiek sestdienā. Tad ierodoties tirdzniecības vietā, sapērku praktiski visu nedēļai, lai nedēļas vidū nevajadzētu grūstīties un spaidīties pa veikala telpām. Retu reizi ieskrienu nopirkt kaut ko, kas sestdienā piemirsies, vai vienkārši izbeidzies.

Tā nu lūk arī pagājušajā sestdienā apmeklēju tirdzniecības centru. Un lūk mans piedzīvojums, mani novērojumi.

Sākumā ierados būvmateriālu veikalā. Jānopērk skaidu briketes. Viss OK. Cik ratiņu, tik cilvēku veikalā. Tikai pašā veikalā reāli neko nopirkt nevar. Ir sēklas, bet podiņi, kur tās sēt – aizliegtā prece. Rezultātā veikala platība ap 5000m2, bet pircējiem atvēlētā platība – 500m2, lai gan vienlaicīgi veikalā atrasties drīkst tik daudz pircēju, cik Noteikumi ļauj izejot no kopējās platības.

Tālāk ceļš ved uz pārtikas veikalu. Šeit lietas ''nopietnas''. Tā kā pulkstenis rāda divpadsmito dienas stundu, tad rinda jau pie ārdurvīm, kur apsargs regulē satiksmi, laižot iekšā tikai ''atļauto skaitu'' pircēju. Un tas izraisa jautrību visā rindā. Tie, kas paspēj ''pārtvert'' iepirkuma ratiņus auto stāvlaukumā, veikalā tiek bez rindas. Pārējie var stāvēt, salt līdz vakaram. Kad uz šādu ''netaisnību'' norāda apsargam, tas tik noplāta rokas. Otrs priekšnesums – ja vajag uz aptieku, bankomātu, vai Drogām – rindā var nestāvēt. Rezultātā, visiem ļoti vajag tieši šos pakalpojumu sniedzējus, lai gan pēc tam visi redzami tieši pārtikas veikalā, un apsargs atkal tikai plāta rokas. Bet tas vēl sīkums. Izstāvējis rindu svaigā gaisā, beidzot nonāku veikala telpās, kur atkal jau tāda pat rinda, jo jāgaida veikala iepirkumu ratiņi. Jautājums premjeram, ekonomikas, veselības, iekšlietu un finanšu ministriem – kāda velna pēc šāds marasms, ja tas neko nerisina, bet kārtējo reizi ir tikai ķeksītis it kā lemjamo un darāmo lietu sarakstā?

Un tā, esmu beidzot veiksmīgi nonācis pie ieejas pašā veikalā. Apsargs laipni man pieripina iepirkumu ratiņus. Es apsargam pajautāju – kādēļ ratiņi netiek dezinficēti, jo to taču nosaka noteikumi? Atbilde apsarga un trešās klases skolnieka cienīga – tas nav mans pienākums. Uz norādījumu – tad pasauciet to, kā pienākums tas ir, apsargs apmulst, sekundes desmit izmisīgi raugās visapkārt, līdz beidzot saņēmies dusmīgi uzbrēc – ejiet un nekavējiet rindu... Iepriekšējais jautājums, iepriekšējām amatpersonām.

Esmu veikalā. Ar zināmām šausmām raugos uz to pusi, kur tirgo rūpniecības preces – drēbes, apavus, pannas, kastroļus, utt.. Kādēļ ar šausmām? Nu tādēļ, ka iepriekš premjers, infektologi, veselības ministri bazūnēja, ka tur esot ļaužu pūļi, un tas esot inficēšanās perēklis, bet nodrošinot haotiskos un nepamatotos ierobežojumus, esot samazinājies pircēju skaits, kas apmeklē veikalus, jo aizliedzot šīs preces, pircēji vairs nespēj tur pulcēties, līdz ar ko viens otru inficēt. Lūk manu šausmu iemesls, jo tagad, kad pārtikas veikalos šie aizliegumi atcelti, bet citur atstāti, pēc ministru un infektologu loģikas šājās rūpniecības preču nodaļās jābūt nepārspējamam pircēju skaitam. Un ko es redzu? ... NEKO... Tukšs... Pa visam sekcijām – elektronika, virtuves piederumi, apģērbi, apavi, auto preces, utt., - kādi trīs pircēji, no kuriem viens tur atrodas lai apietu pūli, kas rosās ap dārzeņiem, kur četri veikala darbinieki tieši šajā laikā iedomājuši veikt ģenerāltīrīšanu un palešu pārbīdīšanu. Smadzenēs sāk rosīties nemiers – vai nu es neko nesaprotu, vai mums valdība ir... Un saprotu, ka IR...

Kopumā veikalā esmu spiests pavadīt apmēram divdesmit minūtes, jo kā minēju sākumā – sapērkos uz reiz visai nākamajai nedēļai. Kādi vēl novērojumi? Galvenie ierobežojumu neievērotāji ir.... Jā, veikala darbinieki. Laikā, kad veikalā ir gandrīz maksimāli atļautais pircēju skaits, starp darbiniekiem notiek iepriekšējo dienu notikumu apspriede, obligāta preču izkārtošana plauktos jautrā kompānijā, tīrīšanas un pārkārtošanas darbi. Uz aizrādījumiem par pulcēšanās noteikumu pārkāpumiem labākā gadījumā klusums, sliktākajā tik nosaukta adrese uz kurieni aiziet. Savukārt pircējiem 95% gadījumā ir pietāte un savstarpēja sapratne. Un protams 5%, kas tiešām veikalu izmanto kā nez kādu tusiņa vietu. Būdams veikalā novēroju kādu kundzīti, kas ar saviem ratiem tieši tādu pašu laiku kā es, lēnām dreifēja pa tirdzniecības zāli. Pie kam ratiņos izņemot viņas pašas somu tā arī nekas cits neparādijās. Interesantākais, ka pēc iepirkšanās, atdodot apsargam ratiņus, par šo kundzīti norādīju. Reakcija – sekundes piecas centās saprast ko esmu viņam pateicis, un tad uzbrēciens – bet ko es varu darīt? Uz atbildi, ka jāpilda atbilstoši pienākumi, atbildē saņemu skaņu savārstījumu.... Ieprikšanās beidzās...

Kāds no lasītājiem izlasot šo nodomās – nu ir maita autors. Jākasās, jāpiesienās. Būtu iepircies un klusējot priecājies, ka vispār var ko pirkt... Un tā noteikti arī izskatītos... Tomēr tieši šī reize bija kā saka sociālais eksperiments, kas savienots ar ikdienišķo nepieciešamību. Citiem vārdiem sakot – tīši vērsa darbība un uzmanība uz konkrētajiem ierobežojumiem, to izpildi, ievērošanu, atbildību un lietderību. Kā redzam – nav nekā no iepriekš minētā, ja neskaita imitāciju. Un nevar vainot apsargus, jo viņi reāli nezin kas viņiem jādara... nevar vainot veikala darbiniekus, jo viņu vadība liek darīt, neskatoties uz ierobežojumiem. Un nevar vainot cilvēkus, kam visa šī imitācija un aizliegumi ir apnikuši līdz mielēm. Bet visu to apkopojot izveidojas reālā situācija, kad redzam valdības slēgtajās sēdēs pieņemto ierobežojumu bezjēdzību, to, ka viņiem sniegtā epidemioloģiskā situācija vai nu nav saprotama, vai nu vienkārši neatbilst īstenībai, kas nozīmē, ka daļa atbildīgās valsts pārvaldes strādā ar treknu mīnuss zīmi.

Tāds lūk apskats.

KUNGI...

Nosaukumu šim rakstam tīšām paņēmu tādu pat, kā L.Inkina rakstam. Savā ziņā šis raksts ir savdabīga atbilde. Leonardu zinu jau sen, un zinu viņa savdabīgo viedokli. Esam ar viņu diskutējuši, un zinu cik brīžiem grūti viņu pārliecināt par citu. Un šī ir viena no tām reizēm, kad atkal jau nepiekr'tu viņa uzstādījumam. Jā, jā, tieši uzstādījumam, jo to grūti nosaukt par viedokli. L.Inkina rakstu var izlasīt šeit.

Un tātad. Savā rakstā Leonards praktiski visus iedala kungos un kalpos. Viņam šajā rakstā ir arī savs traktējums, kas ir kungs. Un lai lasītājam būtu vieglāk, viņš savā rakstā mūsu dzīvi salīdzina ar spēļu zāli vai ''laimētavu'' – kas nu kuram tīkamāks. Uzstādījums šim rakstam izriet viens – tev nav jābūt kungam, un nevajag lai kāds knābātu no tava galda. Bet... kam tad tev rezultātā jābūt?

Runājot par sevi, es nekautrējos uzsvērt, ka es esmu kungs. Un ne tādēļ, ka neskaitu savu naudu, kā to traktēja Alvils Bērziņs. Un arī ne tādēļ, ka es kādam noteiktu kā dzīvot. Vienkārši man ir savs traktējums terminam ''kungs''. Un manā traktējumā kungs nav tas, kas atmet ko nabagam, vai kas koncentrē savās rokās varu, naudu. Kungs – tā ir cieņa. Cieņa pret sevi un apkārtējiem.

Savā laikā man izvērtās interesanta diskusija pēc kādas bildes sociālajos tīklos. Bildē bija attēloti Rokfellers un Rotšilds, bet zem tās paraksts – ''šiem pieder tava nauda''. Es uz to atbildēju, ka mana nauda viņiem nepieder, uz ko saņēmu veselu gūzmu pārmetumu un aizrādījumu, ka esmu augstprātīgs, ka neko nesaprotu no dzīves, personīgus apvainojumus, utt. Un ziniet, šie visi, kas man uzbruka ir tie, kas aprakstīti Leonarda rakstā. Tie ir cilvēki, kuri pirmām kārtām pārstājuši cienīt sevi, tie kuriem obligāti nepieciešami kungi, kurus vainot visās savās nebūšanās. Tie ir cilvēki, kam galvenais ir atrast attaisnojumus. Un šie attaisnojumi ir savai neizdarībai, savam slinkumam.

Vēl pirms Latvijas, kā brīvas valsts pasludināšanas, kad atcēla dzimtbūšanu, kad latvietis varēja kļūt par savas zemes saimnieku, jau bija uzruna kungs. Ar šo uzrunu apzīmēja strādīgus un mērķtiecīgus saimniekus. Vēlāk uzrunu kungs izmantoja kā cieņas apliecinājumu. Pat bezdarbnieks un nabags tika saukts par kungu. Jo kungs, tā ir cieņa. Kungs ir tas, kas spēj valdīt pār savu pasauli, atbildēt par saviem darbiem, nekaunēties un atzīt savas kļūdas, celt savu labklājību.

Tajā pat laikā latviešiem kopš XII un XIII gs iedvesa, ka kungs ir kaut kas pārāks, kaut kas kas drīkst valdīt par citiem. Un tā nu lūk ir iegājies, ka mūsu sabiedrībā ir trīs veidu ļaudis – nelieši, kungi un kalpi. Par kungiem savā un ne tikai izpratnē es jau rakstīju iepriekš. Savukārt kalpi ir tie, kas neliešus uzskata par kungiem, un kuri deklarē, ka ''kungi ir tie, kas ļauj kalpam knābāt no sava galda''. Šādu situāciju ļoti labi apraksta J.Janševskis romānā ''Mežvidus ļaudis'', kur tā laika sabiedrībai obligāti bija vajadzīgs ''kungs'', kas ir varas turētājs, un kura priekšā klanīties, un tajā pat laikā savējie Ziemelis un Irbe, kas pēc lielā mēra bija savākuši un radījuši brīvo sabiedrību – tika uzskatīti par neko, tiklīdz pie apvāršņa parādījās padzīts vācu barons.

Bet tā vietā mēs meklējam attaisnojumus, cenšamies atrast neliešus, kurus nosaukt par kungiem, kuriem piedēvēt visvarību, nolikt sevi atpakaļ kalpa stāvoklī. Tieši tā, kā to māca Bībele – esi pazemīgs, cieni savu Kungu... To māca Bībele, kuru mums uzspieda atnākušie, kuri sevi pasludināja par Kungiem, tā Kunga ieceltajiem... Ne Dieva, ne radītāja, bet Kunga... Un sekojot šai ''mācībai'', nav ne par ko jābrīnas. Nav jādomā par ledusskapi, kā saka Leonards. Jo Kungs taču teicis – ''Kam ir, tam taps dots, bet kam nav – no tā taps ņemts...''

Bet es esmu kungs. Esmu, jo cienu sevi, un cienu apkārtējos. Es nevienu neierindoju kalpu kārtā, bet cienu visus kā kungus, kamēr vien katrs pats nepasaka ka ir kalps. Es nesaucu neliešus par kungiem, jo necienu viņus. Es necenšos meklēt attaisnojumus, bet gan cenšos pilnveidot un risināt. Es negaužos ka dzīve ir slikta – priekš sevis es to veidoju labu, un tikai es pats esmu vainīgs, ja man kaut kā nav vai trūkst.

ES ESMU KUNGS!

Un vēlos, lai visi būtu kungi. KUNGI, nevis nelieši.

Sarkastiski ironisks skatījums uz tiem, kam vara Rīgā ir tik ļoti kāra...

Mārtiņš Staķis – A/P+Progresīvie

Svētki cauru gadu. Gan 16.marts, gan 9.maijs, gan katra gada sestdiena un svētdiena. Galvenais nosacījums – krāsains karogs un minimums apģērba + visu nāciju un orientāciju apvienošanās, un partijas viedokļa obligāta pieņemšana.

Linda Ozola – JKP

Iknedēļas preses relīze par to, cik daudz darba, cik priekšlikumu sagatavots, un kā politiskie partneri  savā greizsirdībā to visu ignorē, un kā par to visu cīnās partija, mērs, ministri un visi citi. Un cik neviennozīmīgi grūti panākt to, ko vēlas.

Oļegs Burovs – GKR

Cīņa par rīdzinieku interesēm. To rīdzinieku, kas pamatā apdzīvo Baltezeru, Mārupi, Pinķus. Pārējie nav rīdzinieki, it sevišķi, ja tiem nav Krievijas pilsonības.

Konstantīns Čekušins – S

Izglītība abižotajiem viņu valodā... Visu abižotā valoda ir krievu valoda, pat ja abižotais ir pakistānis vai nigērietis. Galvenā brīvdiena 9.maijs, aizliegtā diena – 16.marts.

Einārs Cilinskis – NA+LRA

Cīņa, lai Rīgā izglītība nebūtu tikai abižotajiem (sk. S plānus), un Latvijas reģioni ir Rīgas mikrorajoni. Pārējā ir tikai teritorija. Ja tu nedzīvo Rīgā, tevis Latvijā nav. Galvenie svētki 16.marts. 9.maijs nav mūsu svētku diena.

Vilnis Ķirsis – JV

-''Ko mēs tur iepriekš noraidījām?'' - to tagad var izvilkt no atvilktnes, izmainīt autoru, un pasniegt kā savu ''Now How'' - tās arī ir viss plāns...

Viktors Valainis – ZZS

Vienas nakts laikā uzbūvēsim, salabosim, renovēsim, rekonstruēsim – naudu iekasēsim, un pēc tam ātri uz EP, no kurienes teiksim – ''Es neesmu tas Valainis...''

Valērijs Petrovs – Alternatīvie

Visām iepriekšējām shēmām radīsim alternatīvas.

Ralfs Nemiro – KPV

Atcelsim, atcelsim, atcelsim un celsim... Gan iekšēji, gan ārēji...

Tatjana Kargina – JS

''Es что-то will do, but не знаю ko...''

Dainis Vītols – VL

''Varbūt tomēr ūdenim ir 5G atmiņa ar struktūru, bet varbūt Pļaviņs prasti muld...'' - mani tas neinteresē.

Nekā personīga – tīri uzjautrinoši ironisks subjektīvs redzējums. Varat pievienot komentāros savu redzējumu.

Ej politikā!

Jau labu laiku daudzu partiju politiķi aicina tautu pievienoties partijām, iesaistīties politiskajos procesos, lai tādejādi Latviju veidotu par attīstītu un pārticīgu valsti. Bet vai viss ir tik viennozīmīgi? Vai politiskās partijas ir tās, kas to spēj, un kādēļ tas viss nav sanācis līdz šodienai – to apskatīsim šajā garajā rakstā.

Pirms to skatīt, atkāpšos no tēmas, un pateikšu, ka dotais raksts ir arī savdabīgs tests. Ja tu spēj šo izlasīt līdz galam, tad tu tik tiešām vari apdomāt savu darbību politikā. Bet ja netiec tālāk par trešo rindkopu – pat nerunā par procesiem, no kuriem tu neko neesi spējīgs saprast. Savukārt, ja tava lasītprasme un lasītgriba beidzas ar vienu lappusi, tad tu spēj saprast procesus, bet nespēj tos ietekmēt, jo tam tev reāli pietrūkst zināšanu, kuru nav dēļ tava paša slinkuma.

Tātad, sākam apskatu.

Kas ir šodienas Latvijas partijas? Pierasts iedalīt politiskās partijas pēc virzieniem – labējās, centriskās kreisās. Pierasts iedalīt pēc būtības – liberālās, progresīvās, konservatīvās, sociālās. Latvijā tas viss ir tikai aizsegs, etiķete, iepakojums, kurš reti atbilst pašam iekšējam saturam. Pamatā partijas ir šaura domubiedru grupa, kura realizē šīs šaurās domubiedru grupas ambīcijas. Un šo ambīciju kopums it kā arī nosaka virzienu un būtību. Tajā pat laikā mēs redzam, ka konservatīvie ir koalīcijā ar liberālajiem, labējie ar kreisajiem. Balsojumos liberālie atbalsta konservatīvos, progresīvie – sociālistus, utt. Patiesībā tiek realizētas šauras, atsevišķu grupu ambīcijas, kas bieži atšķiras no valsts iedzīvotāju vēlmēm. Un tad savukārt sākas – visi politiķi ir zagļi, visi maitas, utt. Daudziem rodas neizpratne, ka cilvēks, kurš cienīts un mīlēts, aizejot politikā kļūst par maitu... Diemžēl lielāko tiesu, šāda birka tiek piekarināta visiem bez izņēmuma dēļ tā, ka viņi, šie indivīdi, vienkārši nespēj jel ko mainīt, un tiek ierauti kopējā politiskajā atvarā.

Kā rodas partijas? Parasti tās veido citu partiju ''izbijušie'' biedri, kuri nav spējuši realizēt savas ambīcijas iepriekšējā partijas veidolā. Ir izņēmumi, kad partijas rodas tā saucamo domubiedru grupu ietvaros. Bet visa pamatā ir tas, ka – partija mūsdienās ir šauras domu biedru grupas veidojums, kas paredzēts šīs grupas ambīciju piepildījumam. Tieši tādēļ atsevišķas partijas izdzīvo tikai dažus sasaukumus. Citas ir ilgdzīvotājas, jo tās vai nu savas ambīcijas jau realizējušas, un kļuvušas par satalītpartijām kādai citai partijai, vai nu tajās regulāri mainās valde, līdz ar to zem viena nosaukuma mainās ambīciju grupas, vai arī partija ir atsevišķu uzņēmēju finansēta juridiska persona, kas realizē šo uzņēmēju ambīcijas, bet ne savas.

Apskatīsim parastas partijas parastu veidošanas procesu. Savācās domubiedru grupa trīs līdz piecu cilvēku sastāvā, kuriem ''pa lielam'' ir vienāds skatījums politiskajiem procesiem. Parasti šis skatījums aprobežojas ar piecām līdz desmit kopējām valsts iedzīvotāju problēmām, kas personīgi skar katru vai kādu no šīs domu biedru grupas. Un tā, savstarpējās pārrunās šī domubiedru grupa vienojas par ''centrālajām'' problēmām, un šo problēmu risinājumu iespējām. Pie kam jāsaprot, ka katrā šādā domubiedru grupā ir savs līderis, kurš māk savienot katra grupas dalībnieka problēmu ar cita. Tādā veidā rodas platforma. Tālākā attīstība ir dažāda – kurš meklē sponsorus, kurš appelē pie citu laikabiedru apziņas, bet kaut kādā laika gaitā šāda grupa sevi ''apaudzē'' ar atbalstītājiem. Daļa no šiem atbalstītājiem izrāda īpašu aktivitāti, un tas savukārt ir saistīts ar viņu personīgajām ambīcijām un... merkantīlajām prasībām. Bieži šādi ''aktīvisti'' kļūst par jau izmainītās domubiedru grupas līderiem. Patiesībā tie ir parazīti un izmantotāji, un tādi ir katrā partijā. Tikai citur tos spēj atklāt uzreiz, citur tie pārņem varu. Nu un lūk, kad domubiedru grupa ir apaugusi ar atbalstītājiem, kas sasniedzis politiskajai partijai reģistrēšanai nepieciešamos piecus simtus, tiek dibināta partija. Tālāk, kad partija dibināta, tad no 495.partijas ''dibinātājiem'' un dalībniekiem tiek veidotas reģionālās nodaļas (atkarībā no partijas mērķu un ambīciju realizācijai nepieciešamā areāla). Un šādi izveidojas daudzas mazākas domubiedru grupas, kurām par pamatu ir ''galveno dibinātāju, līderu'' ambīcijas. Jāsaprot, ka šādas partijas valdē noteikti sākumā atrodas pati pirmā domubiedru grupa. Tālākā laikā šī grupa – valde arī nosaka partijas virzību. Kas notiek reģionos? Reģionos ir savas problēmas, kas daļēji sasaistās arī ar valstiskajām, bet bieži atšķiras, jo katrā atsevišķajā reģionā ''valda'' kāds cits. Un reģionālās nodaļas sāk ''bombardēt'' centru ar savām problēmām. Tur, kur tās sakrīt ar valdes ambīcijām, tas tiek apspriestas, tiek mēģināts tām pievērst uzmanību, savukārt tās kas nesakrīt, tiek atstātas novārtā. Rezultātā no 495.partijas biedriem aktīvi paliek kādi 50. pa visām reģionālajām nodaļām. Pārējie ir pasīvie dalībnieki, kuri iespējams pēc laika meklēs iespējas kādā citā partijā. Līdz ar to, dažu atsevišķu partiju apgalvojumi, ka viņu rindās ir vairāki tūkstoši biedru, ir plika statistika, kas neatbilst realitātei. To atklāti parāda partiju īsie rezervistu soliņi, un mūžīgie ''superierēdņi'', kuri tiek rotēti no amata uz amatu. Pārējie ''partijas biedri'' tā arī nekad nekur nebūs redzami. Līdz ar to nav jācenšas pierādīt, ka – partija ir šaura domubiedru grupa, kas iet politikā tikai un vienīgi savu ambīciju realizēšanai.

Partiju platformas un programmas. Veidojot partiju, iesākumā top platforma – memorands. Tajā diezgan precīzi aprakstīts tas, kas ir šīs grupas ambīcijas, un vispārīgi visi pārējie iespējamie jautājumi, par kuriem šādai grupai ir tikai vispārējas zināšanas. No šādas platformas veidojas partijas programma, kas kā likums sastāv no desmit galvenajiem punktiem, kur pirmie trīs līdz pieci punkti norāda uz grupas ambīcijām, bet pārējais ar parastu copy – paste funkciju ir paņemts no kādas citas, iepriekš simpatizējošas partijas. Līdz ar to ir vairāk kā skaidrs, ka šāda partija nekad nespēs risināt visas valsts iedzīvotāju problēmas vienādā līmenī.

Partijas statūti. Šis ir pavisam vienkāršs copy – paste punkts. Partijas statūtus pēc būtības diktē likums, līdz ar ko veidot partiju ar atšķirīgiem statūtiem no citas praktiski nav iespējams. Līdz ar to jau pēc noklusējuma katra jaunradīta partija tiek iekļauta kaut kādā kopējā sistēmā. Bet kā tad radās šis likums. Vienkārši. Protams, ka kaut kādā veidā bija jāreglamentē partiju veidošana, kas nosaka politisko klimatu valstī. Bet, ko ņemt par pamatu, par paraugu? Deviņdesmito sākums. Vēl Augstākā Padome jau it kā neatkarīgā Latvijā. Deputātu pamatsastāvs – bijušā LPSR Augstākās padomes deputāti, no kuriem lielākā daļa ''paspēja nolikt'' KP biedra karti. Līdz ar to, kā paraugs jaunu partiju veidošanai nav nekas cits kā Kompartija. Un uz tās parauga veidojas jauns likums, kur partijas valde – politbirojs, reģionālie vadītāji – izpildkomitejas un rajona partijas komitejas, kur amatos sēž tikai partijā esošs cilvēks, bet partijā neesošs ir tikai un vienīgi melnstrādnieks. Un pa šiem trīsdesmit gadiem nekas nav mainījies. Neviens šo jautājumu nav cilājis, jo... kā cilāt to, pie kā pierasts, un kādēļ ieviest ko jaunu, ja vecais, kaut ar brāķi, bet darbojas. Starp citu – arī PSRS ideoloģiskais mantojums.

Partiju sastāvs. Iepriekš jau šim jautājumam pieskārāmies vērojot skaitliskumu. Tagad sastāvu. Lai partija saņemtu visvairāk mandātu parlamentā, šeit darbs reģionālajām partijas nodaļām. Katrā reģionā ir savas problēmas, no kurām dažas ir vienādas visā valstī, citas tikai noteiktā reģionā. Katras reģionālās nodaļas vadītājiem rezultātā ir savas ambīcijas, un savs atbalstītāju loks. Un jo svarīgāka šī ambīcija publikai, jo lielākas iespējas konkrētajam indivīdam. Rezultātā partiju kandidātu listes tiek veidotas apvienojot reģionālos vadītājus, un nereti pseidolīderus, klāt tam piesaistot kādu no aktīvākajiem atbalstītājiem. Un kad vēlēšanās mandāti iegūti, tad reģionālās problēmas tiek atmestas, un virsroku gūst valdes pirmsākumā noteiktās ambīcijas. Un ja kāds nav ar mieru, tas tiek ierindots partijas opozīcijā, un pie pirmās iespējas ''deleģēts'' vai nu uz pašvaldību vēlēšanām, vai arī uz EP. Valde ļoti rūpīgi uzmana, lai partijas parlamenta frakcijā ''vairākums'' būtu tie, kas atbalsta tieši valdes ambīcijas, kas protams ap kādiem 40% sakrīt ar katra reģiona problēmu. Šeit arī notiek to ''labo'' cilvēku ātrā pārveide. Šādā veidā viņi arī kļūst par ''maitām''. Nu un protams galvenais no KP pārņemtais instruments – ''partijas disciplīna''. Šis instruments pilnībā iznīcina jebkādu demokrātiju pašā partijā. Un lai kā partijas deklarētu, ka tai ir svarīgs katrs viedoklis – tiklīdz tas nesakritīs valdes ambīcijām, tā arī jūsu viedoklis paliek nesadzirdēts. Nu un protams nekad nevajag izslēgt publiskās personas. Katrā partijā ir savs aktieris, dziedātājs, mākslinieks, vai citādi publiski pazīstama persona. Arī šī persona pamatā ir tikai iepakojums, jo tādejādi partijas ''spēlē'' uz vēlētāja jūtām, kurš bieži spriež – nu jau jau šis ir šajā partijā, tad jau tā ir ļoti laba. Pie kam pati partija 99% gadījumu šo publisko personu pēc tam uzmet, un viņa viedokli vērā neņem.

Nacionālās un nenacionālās partijas. Bieži mums pārmet, ka mēs esam sadrumstaloti, un neesam spējīgi apvienoties. Jo ja visas nacionālās partijas apvienotos, tad nu gan būtu laime un attīstība. Interesanti, kādēļ tas nenotiek? Atgriezīsimies pie šī raksta sākuma – kas dibina, un uz kādas platformas tiek dibināta partija. Un līdz ar to, rodas atbildes. Lai partijas apvienotos kaut vai apvienībās. Tām ir jāsakrīt vismaz 75% no katras atsevišķās valdes ambīcijām. Un tādas apvienības ir – VL-LNNK/TB, Vienotība visās savās izpausmēs, Saskaņa, ZZS. Un viss. Šo apvienību ambīcijas savukārt vairs nesakrīt savā starpā, līdz ar ko tālāka apvienošanās nav iespējama. Vienīgais, kas ir iespējams – partiju mainīšana, jo kad konkrēta indivīda kāda ambīcija ir apmierināta, bet pārējās nē, jo tās neatbilst partijas valdes ambīcijām – šie cilvēki ''maina kažoku'', un maina partiju uz to, kura spēs palīdzēt realizēt kārtējo ambīciju. Un ar kaut kādu ideoloģiju šeit nav nekāda sakara, jo kā redzam no iepriekš rakstītā – ideoloģijas nav nevienai no partijām.

Līdzīgi veidojas koalīcija. Koalīcijā 35% partiju ambīciju savstarpējā pārklāšanās un sakritība, 20% - vēss aprēķins. Un tieši tādēļ neviena koalīcija šajos trīsdesmit gados nav bijusi stabila, kā to mums vienmēr centušies iestāstīt, un tieši tādēļ zeļ un plaukst politiskā korupcija un politprostitūcija.

Kādēļ radās šis raksts?

Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo vairāk dzirdam aicinājumus no partijām stāties to rindās, uzņemties politisko atbildību un iet ''celt'' skaisto nākotni. Kādēļ? Tādēļ, ka katras partijas atbalstītāju loks ir sarucis visu iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ. Un protams, ja cilvēks iestāsies partijā, tad noteikti vismaz viņš balsos par ''savu'' partiju. Sākas balsu medības, kurās sola, ka katrs jūsu viedoklis tiks ņemts vērā. Patiesībā nekas no tā nenotiek. Mani pēdējo divdesmit gadu laikā ir aicinājuši vismaz piecas partijas un divas sab. Organizācijas. Visas ir teikušas, ka viņām ''vajadzīgi'' viedokļi, risinājumi. Un... neviena no šīm partijām pat garāmejot nav apspriedusi manus priekšlikumus, nav diskutējuši par manu viedokli. Un neskatoties uz to, vienā partijā pat sastāvēju, centos cīnīties, un.... zaudēju. Lai gan rezultātā zaudēja arī pati partija, kuras nu jau vairs nav. Problēma? Problēma viss iepriekš aprakstītais – šaura loka ambīcijas, kuras ir vissvarīgākās, un absolūta pārējo partijas biedru ideju, viedokļa, priekšlikuma ignorance. Pie kam tas viss ar laiku pārvēršas iekšējā cīņā, intrigās, kar rezultējas ar partijas bojāeju.

Tādēļ, ja jūs aicina partijā, neticiet visam uzreiz. Sākumā pavērojiet, padiskutējiet. Jums noteikti kādā jautājumā ir viedoklis, zināšanas, priekšlikums. Uzsāciet diskusiju par to, un skatieties, ko jums piedāvās pretim. Ja pasaka, ka jūsu priekšlikums ir interesants, un ka kaut kad tas jāapspriež un jāapdomā – cilvēku valodā tas nozīmē – OK, runā runā, mūs tas neinteresē. Ja uzsāk diskusiju par jūsu priekšlikumu, un sāk to pārveidot, bet uz jūsu iebildumu pasaka, ''ka jūs nesaprotat'', tad cilvēku valodā – priekšlikums labs, bet neatbilst precīzi mūsu ambīcijām. Un tad jums ir divas iespējas – pasūtīt viņus, vai kļūt par viņu atbalstītāju, kura idejas viņi izmantos savu ambīciju realizēšanai. Un tikai tad, kad jūs redzat, ka jūsu priekšlikums tiek reāli aktualizēts, ja jūs paliekat sava priekšlikuma galvgalī, ja jums ir tiesības ar to realizēties partijas ietvaros – jā, jūsu vieta ir politikā, jo tādejādi jūs varēsiet realizēt savu ambīciju. Bet atcerieties, ka par to jums var paprasīt daudz ko pretim, kas iespējams neatbilst ne jūsu goda prātam, ne sirdsapziņai, ne ambīcijām.

Pirms vēlēšanām man bieži prasa – par ko balsot. Es vienmēr iesaku – balsojiet par jaunpienācējiem. Kādēļ? Tādēļ, ka jaunpienācēji nāks ar savām ambīcijām, un jau iestagnējušajiem ''vecajiem'' nāksies pabīdīties. Tā rezultātā tiks atrisināta kāda ieilgusi problēma, un būs kārtējais solis uz augšu, pretim attīstībai. Ja neticat, katrs pats varat pārbaudīt, kad Latvijai ir ekonomiskie izrāvieni. Tie vienmēr saistīti ar kādas jaunas partijas ienākšanu parlamentā, bet diemžēl ilgst tikai vienu sasaukumu. Tiklīdz vēlēšanās nav jaunas partijas – valsts apstājas.

Kamēr valstī nav mainīta vēlēšanu sistēma, tikai tā var ietekmēt tās politiku. Bet uz vēlēšanām jāiet. Nav attaisnojuma uz tām neiet. Tie, kas saka, ka viņu balss neko nemaina, viņi noved valsti stagnācijā. Lai gan paradoksāli, ka tieši šie ir tie lielākie kliedzēji par valsts netaisnību.

Paldies visiem, kas lasījuši. Paldies par jūsu komentāriem un diskusijām, kas ir visnotaļ auglīgas. Nu un vislielākais paldies atbalstītājiem. Tieši jūs palīdzat radīt jaunus rakstus.

Kārtējais politiskais apskats.

Vai Latvija 1940.gadā varēja pretoties Krievijai, vai K.Ulmanis nodeva Latviju?

Šogad apritēja 80.gadi kopš Rībentropa un Molotova pakta noslēgšanas. Tā rezultātā Polija, Baltija, daļa Somijas zaudēja savu neatkarību. Un šajā sakarā - vai toreizējais prezidents Kārlis Ulmanis nodeva Latviju?

Man patīk, kad 1940.gada Latviju salīdzina ar Somiju. Redz Somi pretojās, bet Latvija nē, un vainīgs pie tā ir K.Ulmanis. Būšu godīgs - arī es tā reiz domāju. Bet būdams izglītots cilvēks, cilvēks, kuram ir arī militārā izglītība, papētīju šo jautājumu ciešāk, un arī tādā kontekstā, kā tālaika Igaunija - Somija, Lietuva - Somija.

Un lūk pie kādiem secinājumiem īsumā nonācu.

Ja Latvija bija gļēva [pieņemsim], tad gļēvi bija arī Igauņi, kuriem bija Somu atbalsts, un arī lietuvieši, kas tā pat neko nedarīja. Jā, Latvija uz to brīdi bija ekonomiski attīstīta. Bet militāri? 30000. ''liela'' armija. Bruņu automašīnas, kuras varēja cauršaut ar Mosina tipa karabīni? Lielgabali, no kuriem pat reālu batareju izveidot nevarēja. Vecas angļu un franču šautenes. Vai Latvijā bija vismaz kaut kas līdzīgs Manerheima līnijai? Tanī pat laikā somiem bija vismaz desmit tanki un neliela, bet kaujasspējīga aviācija, attīstīta artilērija.

Somi pretojoties pazaudēja 9% savas valsts teritorijas, kura tiem nav atgriezta vēl līdz šai dienai. Latvijas kopējā platība ir 64.tūkstoši km2. Tātad šī platība ir līdzvērtīga pusei Latvijas teritorijas, ko Krievija Ziemas karā atņēma Somijai - 30. tūkstošus km2. Pie kam Somija bija viena fronte, kas gāja caur mežainu un purvainu apvidu, kamēr Latvijai - Austrumu robeža, pluss, ja igauņi ar leišiem nepretojas - pilns un totāls aplenkums, jo arī flote nebūtu spējīga nosargāt rietumu robežas un līci.

Papildus tam visam - ''Molotova un Rībentropa pakts'', pēc kura Latvijas teritorija atiet Krievijai [vācietis jau paredzēja, ka to atkaros tā vai šā], un nav zināms, kā uzvestos Vācija, ja Latvija sāktu pretoties tās tābrīža sabiedrotajai. Pilnīgi nav izslēgts Polijas variants. Iespējams, ka vācietis pat gaidīja šādu pretošanos, lai tad it kā ''steidzoties'' palīgā ''sabiedrotajai'', ieņemtu Baltiju vēl pirms ''Barbarosas'', sniedzot ''palīdzīgu'' roku ''radnieciskajai'' Latvijai. Bet kāda bija Latvijas tālākā loma nacistiskās Vācijas redzējumā, ar vairs nav noslēpums.

Tādēļ, tie kas saka, ka Kārlis Ulmanis nodeva Latviju, ka mēs varējām kā somi, utt., vienkārši nav nekas cits, kā tagad moderni sauc - dīvānpatrioti, kas saklausās sev vēlamo, un tad ar putām uz lūpām sāk aizstāvēt brīžiem absolūti muļķīgas idejas.

Jā, un ak vai... Zinu arī to, ka tulīt bariņš ''inteliģentu'' metīsies virsū lamādami mani gan par ''kremļa trolli'', gan par ''tautas nodevēju'' un ''Saskaņas atbalstītāju''. Netērējiet laiku, esmu pret jums imūns, lai gan ja vēlaties parādīt savu ''augsto'' intelektu – vai var to prieku liegt?

Atalgojums un atbildība

Rozā zilonītis....

Kādreiz bērnībā bija tāda spēlīte – kad kāds kaut ko jautā, viņam atbild:'' Labi vien ir, bet tu nopērc rozā zilonīti pudelē...''. Un tā uz katru teikumu, katru jautājumu, katru ierosinājumu. Pēc kāda laika oponents ir novests līdz ''baltajām pelītēm''.

Ko es ar šo domāju? Šodien ''rozā zilonītis'' arī ir jāprasa. Tikai vairs ne kā ''zīlonītis'', bet gan atbildība par vārdiem. Un ja bērnībā ar ''zīlonīti'' varējām draugus nokaitināt, un bieži rezultātā panākt savu, tad tagad mēs ļoti, ļoti baidāmies prasīt ''atbildību par vārdiem''.

Šodienas realitāte – nākamajā dienā pēc vēlēšanām vesela kaudze mietpilsoņu ''taurē'' pilnā balsī par priekšvēlēšanu laikā deputātu izteikto solījumu nepildīšanu. Un tāda ''taurēšana'' notiek līdz pat nākamajām vēlēšanām. Lūk, cik spējīga ir tauta. Nē, ne visi... Bet lielākā daļa, diemžēl. Sākot no attiecībām ar savu priekšnieku, beidzot ar pašrocīgi vēlētiem deputātiem.

Parasti tauta tik vien zin, kā nīgri klusēt, ciniski saukt deputātus par zagļiem, un jebkuru citu, kam kaut cik ir vara, zākāt un zākāt... Bet ko viņi paši darījuši, lai tā nebūtu? Vai kāds no viņiem ir palūdzis priekšniekam, inspektoram, prokuroram, deputātam, ministram lai kāds no viņiem tad, kad nav izpildīts darbs, viņu tiešais pienākums, solījums – nopirktu ''rozā zilonīti''? Nē! Jo drosme pietiek tikai burkšķēt pie virtuves galda.

Tomēr ir daži, kam nav bailes. Un tad, tieši tā pat kā bērnībā, konkrētie ''amatnieki'' tiek novesti līdz ''baltajām pelītēm''. Policija, prokuratūra cenšās atrakstīties, bet kad arī tas nelīdz – bieži sāk draudēt. Un tomēr ja viņiem uzstāj ar ''zīlonīti'', tad nereti notiek brīnums, un šie sāk reāli strādāt. Galvenais neatlaisties. Tā pat ar dažām amatpersonām. Tas pats ar dažādiem pakalpojumu sniedzējiem.... Bet diemžēl, ar pašrocīgi vēlētajiem deputātiem nez kādēļ to darīt baidamies. Bet tas ir tik vienkārši – aiziet uz konkrētas partijas biroju, reģionālo nodaļu, un .... - ''nopērc rozā zīlonīti pudelē''.... Un no pieredzes saku – izdodas.... Viss izdodas! Un jautājumi nonāk izskatīšanā.

Bet diemžēl... Nav daudz tādu drosmīgo. Bet ja kaut vai katrs trešais vēlētājs ietu un savu ''rozā zīlonīti'' prasītu, viss arī izdotos. Un nevajag ne piketus, ne streikus.... Vismaz kamēr ''amatnieki'' nav vēl novesti līdz ''baltajām pelītēm''. Bet kad kondīcija sasniegta – lūk tad var arī vēl kādu streiku saorganizēt, vai piketu. Un brīdī, kad kārtējais deputāts iet garām – palūdziet ''nopirkt rozā zīlonīti pudelē''... Redzēsiet, ka tas strādā simts reizes labāk, nekā burkšķēšana, apsaukāšanās par zagļiem, utt.

Nopērciet rozā zīlonīti pudelē...

Ap Prezidenta vēlēšanām, partijām.

Vakar Latvijai bija ''liela'' diena – tika ievēlēts valsts prezidents.

Tomēr lai cik tas varbūt kādam nebūtu dīvaini, es šoreiz nerunāšu par prezidentu kandidātiem, par ievēlētā prezidenta ambīcijām, par cerībām, utt. Šoreiz par attieksmi.

Iespējams, ka atsevišķos momentos uz dažiem jautājumiem šajā valstī es reaģēju asi. Diemžēl tāda ir mana būtība. Un es to varu pamatot – labāk vienreiz asi pateikt tieši, nekā piecdesmit reizes aplinkiem, mājieniem stāstīt un neko nepanākt. Tanī pat laikā protams, ka uz asu repliku vienmēr jāsaprot, ka pretim saņemsi iespējams tik pat asu atbildi. Bet tas ir normāli. Kā pieredze rāda, tad starp civilizētiem oponentiem ļoti drīz asumi nogludinās, un izveidojas konstruktīvs dialogs.

Bet... Ja diskusija ir publiska, tad vienmēr uzradīsies kāds neadekvāts ''advokāts'', kurš sava ''elka'' viedokli aizstāvēs otru pusi cenšoties aizvainot personīgi, raidot tā adresē personīgus, nepamatotus apvainojumus. Un dara to publiskā vidē, nedomājot par sekām. Bet vislielākais ļaunums ir tad, ja šāda neadekvāta personāža ''aizstāvamais'' ir publiska persona – piemēram deputāts.

Šoreiz es vēlos parunāt par vienu partiju.

Ja ņem partijas kopumā, tad tradicionāli partija sastāv no tās kodola, partijas biedriem, atbalstītājiem un fanātiķiem. Partijas kodols, ja tam ir iespēja un vēlētāju atbalsts, noteikti ieņem publiskus amatus – tie ir dažāda līmeņa deputāti, ministri, amatpersonas. Partijas biedri – tā saucamais rezerves soliņš, aizmugure. Atbalstītāji – partijas pamats, kas nodrošina partijai tās eksistenci un nākotni. Fanātiķi – neadekvāti, apmāti ideju nesēji, kas kā likums regulāri iedragā partijas tēlu un tās eksistenci. Vēsture rāda, ka tieši fanātiķi ir vainīgi pie partiju izjukšanas, jo bieži dēļ savas neadekvātās uzticības ir spējīgi iekļūt kodolā, un līdz ar to partija uzsāk savu ceļu pretim beigām.

Pirms 13.Saeimas vēlēšanām sociālie tīkli bija pilni ar KPV.LV fanātiķiem. Uz katru vairāk vai mazāk kritisku komentāru pretim saņēmi desmitiem fanātiķu raidītus apvainojumus. Pie kam vieglākie no tiem – ''kremlins'', ''kremļa aģents'', ''trollis'', utt. Pamatā jau tie balstās uz personīgiem apvainojumiem, kuros ietver izdomātus personas fiziskos un morālos trūkumus, kuru realitātē nav. Ja apskatām psihiatrijas un psiholoģijas mācību materiālus, tad šāda rīcība parasti norāda uz personas garīgajiem traucējumiem, iespējamu šizofrēniju, kā arī izteiktu mazvērtību. Tieši tā pat visi šie simptomi piemīt fanātiķiem, jo tās ir personas, kas aiz šā visa slēpj savu patieso, bailīgo, bieži vien gļēvo dabu. Un pēc būtības tas nav nekas nosodāms, jo mēs taču nevaram nosodīt slimus cilvēkus. Vēl jo vairāk, ja pēdējie pētījumi liecinot, ka tādas slimības kā šizofrēnija un paranoja piemītot tādā vai citādā formā katram piektajam zemeslodes iedzīvotājam, un tās sākumstadijā, tās neesot kaitīgas, pie kam tās esot iespējams ārstēt pat bez medikamentozas iedarbošanās. Jeb citiem vārdiem – katrs pats savai galvai saimnieks. Tādēļ personīgi es parasti uz šādiem pretkomentāriem neapvainojos. Agrāk šādas personas bloķēju, un pēc 13.Saeimas vēlēšanām konstatēju, ka manā ''bloķēto personu'' sarakstā ir ap sešdesmit šādu ''fanātiķu''. Teikšu vēl vairāk – tagad tie visi ir atbloķēti, un var savu žulti spļaut uz visām četrām debess pusēm.

Bet tagad par konkrēto gadījumu – atgriežamies pie vakardienas, 29.maija.

Runa ies par partiju, kuru atbalstu arī pats. Par šo partiju esmu arī balsojis. Tā kā ''politiskajā virtuvē'' neesmu galīgs profāns, tad sev tīkamo partiju izvēlos ļoti rūpīgi. Tomēr nekad neesmu jeb kādas partijas fanātiķis, un ja redzu vajadzību, iespēju vai konkrētu gadījumu – nekautrējos izteikt savu kritiku, savas domas, viedokli. Padalīties ar savām zināšanām. Protams, ka kritika bieži ir asa. Un bieži pretīm saņemu tik pat asas atbildes. Bet kā jau teicu, tas ir normāli, un parasti beidzas ar labāku vai ne tik labu kopsaucēju. Pie kam ceru, ka mani oponenti lai vai kā, bet kritiku ņem vērā, un līdz ar to tās nākotnē paliek mazāk. Domas, viedokļi ir dažādi, un tās kā likums parasti tā arī aiziet visumā, citreiz gan izraisot diskusijas, bet arī tas ir normāli un pat nepieciešami. Dalīšanās ar zināšanām gan parasti ir vistrauslākais moments. Nu nepatīk mūsu politiķiem, ja tiem kaut ko pamāca, pasaka kā darīt, jo nez kādēļ, bet mūsu mentalitātē ir ielikts – ja esmu priekšnieks, tad visu zinu labāk, ja esmu politiķis – tad nav gudrāka par mani. Diemžēl.... Un tas attiecas uz visām partijām un praktiski visiem politiķiem. Un atvainojos tiem, kas sevi šeit neredz, un labprāt uzklausa un pieņem cita viedokli un zināšanas. Un visa šī dēļ es nekautrējos kritizēt arī to partiju, kurai simpatizēju, kuru atbalstu. Tomēr...

Un tagad pie pašas lietas – tātad vakar bija Latvijas Prezidenta vēlēšanas. Par pašām vēlēšanām būtu jāraksta atsevišķs raksts, jo arī tur ir savas dīvainības un Latvijas iedzīvotāju krāpšana. Bet par to ne šoreiz. Šoreiz par Jaunās konservatīvās partijas deputātu Sandi Riekstiņu. Uzreiz gan vēlos nelielu atkāpīti – nav šis deputāts izdarījis neko kriminālu vai citādi nosodāmu. Es gan domāju, ka tas vairāk aiz neuzmanības, aiz patosa, aiz zināma saviļņojuma. Tomēr politiķus šausta arī par daudz mazākiem ''negadījumiem''. Un tā – vakar no rīta atveru FB, lai pirms pašas vēlēšanu procedūras apskatītu, kas notiek un kāds ir tautas noskaņojums jauna Prezidenta priekšvēlēšanas brīdī. Un kā vienu no pirmajiem ieraugu Sanda Riekstiņa ziņu:

It kā jau nekas drausmīgs. Tiešām tāda diena... Tomēr. Trīs dienas atpakaļ mūsu kaimiņi – Lietuva ievēlēja savu prezidentu. To atšķirībā no mums, tur vēl visa tauta, nevis tautas pārstāvji. Arī pie mums jau desmitgadi iet runas, ka prezidentu jāvēl tautai. Protams, ka vēl ir ļoti liels jautājums, vai Latvijas tauta [un šoreiz ne iedzīvotāji] ir gatava pati vēlēt savu prezidentu. Un tieši šajā sakarā Sanda Riekstiņa vārdi ''...man ir iespēja atdot savu balsi par tādu Prezidentu....'' manī izsauca zināmu samulsumu. Kas tev devis iespējas balsot par prezidentu, un kādēļ to nedrīkst darīt pārējie Latvijas iedzīvotāji? Ar ko tev šādas privilēģijas. Un līdz ar to, tapa mans kritiskais komentārs:

Jā, atzīstu, ka komentārs ass. Kritika asa. Tomēr tālākajos komentāros [ko šeit nepublicēšu] domāju, ka mēs panācām sapratni, un arī Sandis Riekstiņš iespējams saprata [vismaz man tā likās] šo varbūt viņa prāt nenozīmīgo, tomēr būtisko kļūdiņu. To, ka neesmu viens savās domās, parāda arī ''LIKE'' – 23... Tātad – kritika nav nepamatota. Protams šajā diskusijā iesaistījās arī citi Sanda Riekstiņa ''advokāti'', bet daudz maz civilizēti, lai gan bija arī daži fanātiķi. Tomēr viss visumā normāli. Ir kritika, ir kritikas skaidrojumi [cik nu komentāros to var izskaidrot], ir viedokļi, domas.... Līdz brīdim... Līdz brīdim, kamēr uzrodas personāžs no Preiļiem ar ''skanīgu'' vārdu Bertolds Kokle. Jauns puisis, un tieši tas ir tas sliktākais. Lai gan tur arī viņa komentāra likumsakarība:

Nekustamais īpašums

Pēdējā laikā atkal un atkal uzvirmo tēmas, kas saistītas ar nekustamajiem īpašumiem, un galveno kārt ar nodokli nekustamajam īpašumam. Tad nu nevarēju palikt malā, neapcerot šo tēmu.

Daudzi jau zin, kad Latvijā NĪN ir pat ļoti atšķirīgs no pasaules prakses. Jautājums ir – kādēļ. Šeit varētu ļoti daudz polimizēt un filosofēt, bet patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša – kad nav vēlmes domāt, ir tā kā ir. Un šeit lielais akmens mūsu politiķu dārziņā. Tieši viņi ir tie, kas nedomā, un kas cenšās iet ierasti vieglāko ceļu.

Atcelt NĪN vienīgajam īpašumsm, kā to prasa liela sabiedrības daļa ir politisks jautājums. Un tas arī ir klupšanas akmens. Ir bijusi ''tautas iniciatīva'', ko Saeima noraidīja. Tagad tiek vākti paraksti jaunai šādai iniciatīvai. Un tomēr nekas nemainās. Kādēļ? Atbilde bija minēta iepriekš.

Mūsu politiķi, kas ienāk varas Olimpā, jau nākamajā dienā aizmirst par to, ka viņi ir tieši tautas deliģēti pārstāvji, kuriem jārisina tautas intereses, nevis mistiskie ''valsts jautājumi''. Jā, jā, kā bijušais Saeimas struktūrvienības darbinieks, var atklāti pateikt, ka no simts Saeimas deputātiem, tikai kādi pieci līdz desmit [atkarībā no sasaukuma un partiju mozaīkas] to atceras, kamēr pārējie aktīvi ''rūpējas'' par valsti. Bet kas tad ir valsts, ja ne tās iedzīvotāji? Diemžēl mūsu deputātiem uz šo ir cits skatiens, un pat tikšanās laikā viņi atklāti stāsta, ka ''mums jādomā par valsti, lai jums tur būtu labi dzīvot''. Vienam otram deputātam esmu uzdevis tiešu jautājumu – ''par kuru valsti tad jūs tā rūpejaties, ja šajā mums dzīvojas ne visai? Var būt tā ir kāda jūsu īpašā valsts?'' Daži no šiem deputātiem ir uz mani līdz šim brīdim par šo jautājumu ļoti aizvainoti.

Bet nu atpakaļ pie tēmas. Kādēļ NĪN neatceļ? Saeimas un valdības arguments: uz NĪN turas praktiski visu pašvaldību budžets. Un tas ir absolūti nepareizs viedoklis. Taisnība tā ir, bet nepareiza, un neviens to netaisās labot, jo pašvaldībām ir ļoti liels un spēcīgs lobijs. Un iemesls tam ir – kādēļ ko mainīt, ja tagad pašvaldība NEKO NEDAROT, neko NEIEGULDOT, garantēti ik gadu saņem noteiktu summu NĪN izskatā. Vai pašvaldība ir ieintereseta saspringt un meklēt investīcijas, uzlabot uzņēmējdarbību, veicināt demogrāfiju? NĒ. Nē, jo tas nav vajadezīgs. Ja apskata statistiku, tad no apmēram 78% pašvaldību katru gadu aizbrauc liela daļa iedzīvotāju. Vai pašvaldības par to satraucās? Nē, jo NĪN jau no tā nemazinās, un mūsu tautietis strādādams ārzemēs tik un tā maksā šo NĪN. Bet ja kāds nemaksā, tad viss ļoti vienkārši – īpašumu atņem un pārdod kādam. It sevišķi labi pieprasīti tie ir ārzemnieku vidū, kas mūsu īpašumu izmanto kā atpūtas māju vēl ekoloģiski tīrā vidē, kas jau sen vairs nav sastopama lielā daļā Eiropas.

Pamatā šāda situācija ir noziegums, jo pašvaldības ir nolemtas iznīcībai. Un tās neglābs nekādas reģionālās reformas, jo turpinot iesākto, šīs pavediens beigsies ar vienu reģionu, un viss. Beigas... Finita la comedia.... Praktiski trīsdesmit gadu garumā postpadomijas komunisti ir realizējuši graujošo marksisma sociālekonomiku. Un rezultātā ir absurds noslēgts aplis, no kura var būt tikai radikāla izeja, kuru diktētu politiska atbildība. Tagad pašvaldības iekasē NĪN, no kura praktiski viena trešdaļa aiziet sociālajos pabalstos. Tātad tiem, kuri tās pašas pašvaldības nolaidības un nezināšanas dēļ ir pārtraukusi jebkādu tālāko attīstību. Vēl daļa aiziet pašvaldību kapitālsabiedrībām par pakalpojumiem, kurus noteikti kāds varētu un gribētu veikt lētāk, bet nevar, jo šī pati pašvaldība neko nav darījusi uzņēmējdarbības attīstīšanai, piedevām tieši otrādi – centusies nosargāt savu kapitālsabiedrību monopolu, jo tad redz ir iespēja šo naudu legalizēt savos makos. Otrs aspekts – atceļot NĪN, valstij ir jāatdod pašvaldībām lielāka daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa [IIN], bet tas savukārt draud ar bankrotu budžetam, kuru tie paši sociālisti ir nelietderīgi izsaimniekojuši. Tieši šie divi aspekti ir tie, kas neļauj atcelt NĪN, jo deputāti ''rūpējas par valsti'', nevis par tautu. Pie kam es zinu, cik bieži neformālās tikšanās reizēs šie paši deputāti ar izbrīnu secina – ''mēs tik daudz daram, bet kā kļūst sliktāk, tā kļūst sliktāk....''. Un nesaprot, ka sliktāk kļūst tādēļ, ka nerūpējas par tautu, kas ir valsts pamats.

Un tagad pie paša NĪN. Arī es uzskatu, ka NĪN vienīgajam īpašumam ir jāatceļ. Tomēr tālāk mani uzskati ne būt pilnībā sakrīt ar NĪN atcelšanas aktīvistiem. Mans uzskats, ka jādefinē vienīgā īpašuma jēdziens. Un tam jābūs, ka vienīgais īpašums ir tāds īpašums, kas pieder vienam īpašniekam un tā ģimenei kopumā, un tajā ir deklarētas šīs personas. Bērni nevar būt nekustamā īpašuma īpašnieki agrāk, kā sasniedzot 21.gadu, pierādot, ka īpašums ir legāli iegūts, izņemot bērnus bāreņus, vai vienīgos tiešos mantiniekus. Un atkrīt problēma, kad kādam ''biezulim'' ir sešas mājas, kur viena pieder sievai, otra – meitai, trešā – dēlam, utt... Ja tā arī ir, esiet tik labi, un maksājiet NĪN par visiem, izņemot vienu, jo jūs to varat atļauties, par ko liecina dzīves labklājība. Tas pats ar īres namiem, jo tas ir ienākumu avots. Arī par izīrētajām mājām un dzīvokļiem maksājiet NĪN. Bet atbrīvojiet no NĪN visus tos, kas šo mājokli godīgi nopircis vai uzbūvējis, samaksājis visus nodokļus, reģistrējis Zemesgrāmatā. Cilvēks jau ir par to samaksājis. Kādēļ no viņa vēl katru gadu iekasēt NĪN? Kur paliek Satversmes 96. un 105.pants?

Cita lieta ir zeme. Tur nu es uzskatu, ka NĪN jāmaksā visiem, jo zeme ir valsts teritorija. Zeme ir valsts. Un par zemi NĪN var noteikt gradācijās. Lauksaimniecības zeme – viens tarifs, bioloģiskās lauksaimniecības zeme – samazināts tarifs. Piemājas zeme [līdz 2h] – cits tarifs, kopta piemājas zeme, kuru izmanto kā naturālo saimniecību – samazināts tarifs. Nekopta zeme – paaugstināts tarifs. Pavasarī dega kūla – trīskāršots tarifs. Meža zeme – atkal savs tarifs. Kopts mežs – samazināts tarifs. Mežs, kur ''atjauno'' pašaudzes ceļā – dubults tarifs. Un ticiet man – dzīve uzlabosies, kā arī pavisam vienkārši atrisināsies arī daudzas, daudzas citas problēmas.

Protams, par šo man būs daudzi iebildumi, jo teiks, ka zeme arī ir pirkta, un tas ir īpašums, utt, bla, bla, bla... Jā, bet pamatā zeme ir valsts teritorija, valsts pamats. Papildus tam, varētu būt, ka zemi piešķir par ļoti lieliem darbiem valsts labā, kā tas bija ar latvijas Brīvības cīnītājiem, kam valsts zemi dāvināja kā pateicību par dalību Brīvības cīņās. Bet tas bija sen, un tagad diemžēl to nevar attiecināt, ja vien nesākt šādu procesu no pilnīgas nulles. Un tiem, kas teiks, ''bet manam vectēvam šo zemi deva'', es atbildēšu – jā, deva, un manējam arī... Bet tas bija toreiz, un tas bija pelnīti. Diemžēl šo zemi neizdevās nosargāt, un 1991.gadā viss sākās no nulles. Lūk tā. Tādēļ NĪN par zemi ir jāmaksā.

Lūk tāds ir mans viedoklis, mani secinājumi.

Bet es ceru, ka atradīsies deputāti, kas sāks domāt par tautu. Nē, ne jau pimenovi un gobzemi, kuri torpedē Saeimu un kacina tautu. Viņiem tauta vismazāg ir svarīga, jo viņu rīcības pamatā ir sava EGO spodrināšana. Pat teorētiski, ja pēkšņi šiem iedot varu – viņi neatcels ne NĪN, ne OIK, ne ko citu, un retorika būs tāda pat kā citiem – jādomā, jārisina, jāmeklē... Un tā no gada uz gadu. Lai gan patiesība ir tepat, un nekas nav jādomā, jāmeklē, jārisina.

VAJAG RŪPĒTIES PAR SAVU TAUTU, NEVIS SLĒPTIES AIZ VALSTS.

Solījumi.

Jau no mazotnes mēs zinām, kas ir solījumi. Sola mums, solam mēs... Bet vai šie solījumi vienmēr tiek pildīti? Noteikti ne visi. Gan tie, kas doti mums, gan tie, ko dodam mēs. Solījumi ir visdažādākie. Vienkārša apsolīšana, svinīgs solījums, priekšvēlēšanu solījums, zvērests.... Jo vairāk mēs šos solījumus klausāmies, jo mazāka ticība tiem.

Šodien mūsu Veselības ministrija sola sakārtot veselības nozari. Praktiski to sola kopš 1993.gada, bet... Reāli šī nozare tiek metodiski iznīcināta. Pagājušajā gadā iepriekšējā valdība mūs centās kā tādus cāļu salikt grozos. Tagadējā valdība to uzskata par sliktu, bet grozos tomēr dalīs, lai saprastu, kas un kā – kam pienākas medicīna, bet kam galviņas paglaudīšana un papūšana uz pušuma. Un mēs visi sekojam līdzi šiem mistiskajiem solījumiem, aizmirsuši, ka būtībā viss jau reiz bija. Mūsu deputāti, ministri, ierēdņi braukā dažādās pieredzes apmaiņās, konferencēs, tērē nodokļu maksātāju naudu, bet reāli nekas nenotiek. Redz, civilizētā pasaulē sen jau viss ir sadalīts. Ir apdrošinātie – tie visi, kas strādā vai kā citādi pelna, un maksā nodokļus. Un savādāk nevar būt, jo jebkura darba devēja vai pašnodarbinātā pienākums ar Likumu ir apdrošināt darba ņēmēju un sevi. Un katram tādam cilvēciņam ir tā saucamais polises numurs. Ieej poliklīnikā, slimnīcā, nosauc savu polises numuru, un saņem sev pienākušos medicīnisko palīdzību. Bet ko darīt ar tiem, kas nestrādā, nepelna un nemaksā nodokļus? Nu piemēram bomzītis? Priekš tiem pasaulē eksistē tāda iestāde, kā ''Sarkanais krusts''. Iestāde, kas dzīvo no ziedojumiem, un kam valsts ar ko atmet. Bet kā ir pie mums? Pie mums 1994.gadā Sarkanā krusta slimnīcu un poliklīniku likvidēja. Likvidēja to, kas starp citu pastāvēja pat padomju laikos! Kādēļ likvidēja? Vai tādēļ, ka mums nav ''Sarkanā krusta''? Ir tāds! Bet likvidēja tādēļ, ka ''Sarkanais krusts'' nonāca ne tajās pareizākajās rokās. Ja kāds atceras, tad bija mūsu ''Sarkanajā krustā'' gan korupcija, gan piesavināšanās, gan dalīšanās... Un tā viss arī palika. Bet reāli strādājoša ''Sarkanā krusta'' pie mums nav. Un nevienu par to nesoda, nevienam par to neko nejautā... Lai gan, ja tos miljonus, kurus novirza dažādām nestrādājošām VM un valsts veselības inspekcijas (VVI) datu bāzē, novirzītu šādam ''Sarkanajam krustam'', pirms tam izmēžot korumpantus, zagļus un tamlīdzīgi, tad lūk kur risinājums.

Aizsardzības ministrija... Bija jāpienāk 2014.gadam, lai AM pamostos.... Un nu tagad mums notiek attīstība. Bet līdz tam? Kas notika līdz tam? Totāla nozares (ja to tā var nosaukt) iznīcināšana. Es nerunāšu, kā čekisti nobijušies no Aizsargu veidojuma, ātri pasludināja, ka Latvijā leģimitīva būs Zemessardze. OK, nav svarīgi, kā to sauks, galvenais lai pilda savus pienākumus. Un sākumā viss bija super. Bija pat vairākas profesionāli tehniskās skolas, kurās bija tā saucamie ''jaunsargu'' kursi. Tika apmācīti jaunie kareivji, dotas tiem gan civilās, gan militārās specialitātes. Kur tas viss ir tagad? Tikai un vienīgi atmiņās. Toties tagad ministr runā, ka domāšot, kā popularizēt armiju, kā vairot patriotismu, kā veidot kareivjus. Bet viss jau bija, un neko izdomāt nevajag!

Divi piemēri. Divas izputinātas nozares, kuras mums no gada uz gadu sola sakārtot. Kādi ir šie solījumi? Un vai tas neatgādina mums bērnībā solīto, un tā arī nekad neiegūto? Vismaz sajūtas līdzīgas. Bērnam citreiz sasola cerot, ka tas solījumu aizmirsīs, vai arī sastrādās blēņas, un šo solījumu varēs nepildīt. Uz ko cer ministri un deputāti, kad sola mums? Uz to, ka mēs ko izdarīsim, un tad varēs solījumus nepildīt? Vai drīzāk uz to, ka neko jau tiem neviens nepadarīs...

Vēsture...

Vēsture.... Ir apgalvojums - kas nezin savu vēsturi, tam nav nākotnes. Vai mēs zinām savu vēsturi? Daudzi atbildēs ar ''JĀ'', un sāks klāstīt gadsimtiem senus, kaut kur dzirdētus, kaut kur lasītus notikumus. Bet to kas bija ''vakar'', to retais atcerēsies.

Vēsture ar trīsdesmit gadu vecumu.... Daudziem tā ir viņu pašu mūžs. Vai atceraties to, kas notika trīsdesmit gadus atpakaļ?

Liktenis... Vai varam to mainīt? Vai varam to ietekmēt? Un atkal jau daudz atbilžu. Kam jā, kam nē, kam kādi nosacījumi.... Bet Liktenis pats sauc un pavēl - ''Tak nākat pie prāta... Tak mainiet sevi, mani un dzīvi....''. Bet nekā... Jo atmiņas nav, un vēsturi nezinam. Un ja zinam, tad nemākam saprast, izanalizēt, mainīt, pārveidot. Un visam pa virsu - elementāri SAPRAST.

Trīsdesmit gadus atpakaļ sūnīja AUGUSTU Vosu, kas astoņpadsmit gadus bija vedis Latviju pretīm iznīcībai kalpojot padomju nomenklatūrai. Trīsdesmit gadus atpakaļ viņa un viņa partijas vārdā PAR NEKO turēja cietumā Modri Lujānu.

Ir šodiena. Šodien sūnam AUGUSTU Brigmani, kas kalpodams saviem bijušajiem padomju ideāliem ar savas partijas palīdzību ir novedis Latviju iznīcības priekšā. Šodien cietumā sēž Ansis Bērziņš.....

Divi AUGUSTI, divi komunisti, divi cietumnieki..... Vai šie trīsdesmit gadi ir ko mainījuši? Vai arī mēs vēl jo projām esam tur pat? Vai tiešām izmaiņas nosaukumos un pieturzīmēs var tik ļoti ietekmēt mūsu apziņu, ka varam aizmirst to, ko paši izdzīvojām savā mūžā jau vienreiz?

Vai tiešām mēs ticam, ka komunisti, kas pārņēmuši nacionālas partijas nosaukumu un mantojumu paši kļūs nacionāli un vedīs Latviju pretim izaugsmei? Vai arī mēs labprāt ticam šo komunistu gvelztajām muļķībām par totalitārismu, par nodevību, ko 78.gadus atpakaļ it kā paveica šīs pašas partijas dibinātājs, aizmirstot, ka šis cilvēks pacēla Latvijas labklājību nepilnos piecos gados?
Vēsture.... Nav vajadzīgi gadsimti.... Mēs neatceramies vakardienu, neatceramies to, kas noticis mūsu dzīves laikā.... Vai mums ir nākotne?

Vainīga ir tauta...