Nekustamais īpašums
Pēdējā laikā atkal un atkal uzvirmo tēmas, kas saistītas ar nekustamajiem īpašumiem, un galveno kārt ar nodokli nekustamajam īpašumam. Tad nu nevarēju palikt malā, neapcerot šo tēmu.
Daudzi jau zin, kad Latvijā NĪN ir pat ļoti atšķirīgs no pasaules prakses. Jautājums ir – kādēļ. Šeit varētu ļoti daudz polimizēt un filosofēt, bet patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša – kad nav vēlmes domāt, ir tā kā ir. Un šeit lielais akmens mūsu politiķu dārziņā. Tieši viņi ir tie, kas nedomā, un kas cenšās iet ierasti vieglāko ceļu.
Atcelt NĪN vienīgajam īpašumsm, kā to prasa liela sabiedrības daļa ir politisks jautājums. Un tas arī ir klupšanas akmens. Ir bijusi ''tautas iniciatīva'', ko Saeima noraidīja. Tagad tiek vākti paraksti jaunai šādai iniciatīvai. Un tomēr nekas nemainās. Kādēļ? Atbilde bija minēta iepriekš.
Mūsu politiķi, kas ienāk varas Olimpā, jau nākamajā dienā aizmirst par to, ka viņi ir tieši tautas deliģēti pārstāvji, kuriem jārisina tautas intereses, nevis mistiskie ''valsts jautājumi''. Jā, jā, kā bijušais Saeimas struktūrvienības darbinieks, var atklāti pateikt, ka no simts Saeimas deputātiem, tikai kādi pieci līdz desmit [atkarībā no sasaukuma un partiju mozaīkas] to atceras, kamēr pārējie aktīvi ''rūpējas'' par valsti. Bet kas tad ir valsts, ja ne tās iedzīvotāji? Diemžēl mūsu deputātiem uz šo ir cits skatiens, un pat tikšanās laikā viņi atklāti stāsta, ka ''mums jādomā par valsti, lai jums tur būtu labi dzīvot''. Vienam otram deputātam esmu uzdevis tiešu jautājumu – ''par kuru valsti tad jūs tā rūpejaties, ja šajā mums dzīvojas ne visai? Var būt tā ir kāda jūsu īpašā valsts?'' Daži no šiem deputātiem ir uz mani līdz šim brīdim par šo jautājumu ļoti aizvainoti.
Bet nu atpakaļ pie tēmas. Kādēļ NĪN neatceļ? Saeimas un valdības arguments: uz NĪN turas praktiski visu pašvaldību budžets. Un tas ir absolūti nepareizs viedoklis. Taisnība tā ir, bet nepareiza, un neviens to netaisās labot, jo pašvaldībām ir ļoti liels un spēcīgs lobijs. Un iemesls tam ir – kādēļ ko mainīt, ja tagad pašvaldība NEKO NEDAROT, neko NEIEGULDOT, garantēti ik gadu saņem noteiktu summu NĪN izskatā. Vai pašvaldība ir ieintereseta saspringt un meklēt investīcijas, uzlabot uzņēmējdarbību, veicināt demogrāfiju? NĒ. Nē, jo tas nav vajadezīgs. Ja apskata statistiku, tad no apmēram 78% pašvaldību katru gadu aizbrauc liela daļa iedzīvotāju. Vai pašvaldības par to satraucās? Nē, jo NĪN jau no tā nemazinās, un mūsu tautietis strādādams ārzemēs tik un tā maksā šo NĪN. Bet ja kāds nemaksā, tad viss ļoti vienkārši – īpašumu atņem un pārdod kādam. It sevišķi labi pieprasīti tie ir ārzemnieku vidū, kas mūsu īpašumu izmanto kā atpūtas māju vēl ekoloģiski tīrā vidē, kas jau sen vairs nav sastopama lielā daļā Eiropas.
Pamatā šāda situācija ir noziegums, jo pašvaldības ir nolemtas iznīcībai. Un tās neglābs nekādas reģionālās reformas, jo turpinot iesākto, šīs pavediens beigsies ar vienu reģionu, un viss. Beigas... Finita la comedia.... Praktiski trīsdesmit gadu garumā postpadomijas komunisti ir realizējuši graujošo marksisma sociālekonomiku. Un rezultātā ir absurds noslēgts aplis, no kura var būt tikai radikāla izeja, kuru diktētu politiska atbildība. Tagad pašvaldības iekasē NĪN, no kura praktiski viena trešdaļa aiziet sociālajos pabalstos. Tātad tiem, kuri tās pašas pašvaldības nolaidības un nezināšanas dēļ ir pārtraukusi jebkādu tālāko attīstību. Vēl daļa aiziet pašvaldību kapitālsabiedrībām par pakalpojumiem, kurus noteikti kāds varētu un gribētu veikt lētāk, bet nevar, jo šī pati pašvaldība neko nav darījusi uzņēmējdarbības attīstīšanai, piedevām tieši otrādi – centusies nosargāt savu kapitālsabiedrību monopolu, jo tad redz ir iespēja šo naudu legalizēt savos makos. Otrs aspekts – atceļot NĪN, valstij ir jāatdod pašvaldībām lielāka daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa [IIN], bet tas savukārt draud ar bankrotu budžetam, kuru tie paši sociālisti ir nelietderīgi izsaimniekojuši. Tieši šie divi aspekti ir tie, kas neļauj atcelt NĪN, jo deputāti ''rūpējas par valsti'', nevis par tautu. Pie kam es zinu, cik bieži neformālās tikšanās reizēs šie paši deputāti ar izbrīnu secina – ''mēs tik daudz daram, bet kā kļūst sliktāk, tā kļūst sliktāk....''. Un nesaprot, ka sliktāk kļūst tādēļ, ka nerūpējas par tautu, kas ir valsts pamats.
Un tagad pie paša NĪN. Arī es uzskatu, ka NĪN vienīgajam īpašumam ir jāatceļ. Tomēr tālāk mani uzskati ne būt pilnībā sakrīt ar NĪN atcelšanas aktīvistiem. Mans uzskats, ka jādefinē vienīgā īpašuma jēdziens. Un tam jābūs, ka vienīgais īpašums ir tāds īpašums, kas pieder vienam īpašniekam un tā ģimenei kopumā, un tajā ir deklarētas šīs personas. Bērni nevar būt nekustamā īpašuma īpašnieki agrāk, kā sasniedzot 21.gadu, pierādot, ka īpašums ir legāli iegūts, izņemot bērnus bāreņus, vai vienīgos tiešos mantiniekus. Un atkrīt problēma, kad kādam ''biezulim'' ir sešas mājas, kur viena pieder sievai, otra – meitai, trešā – dēlam, utt... Ja tā arī ir, esiet tik labi, un maksājiet NĪN par visiem, izņemot vienu, jo jūs to varat atļauties, par ko liecina dzīves labklājība. Tas pats ar īres namiem, jo tas ir ienākumu avots. Arī par izīrētajām mājām un dzīvokļiem maksājiet NĪN. Bet atbrīvojiet no NĪN visus tos, kas šo mājokli godīgi nopircis vai uzbūvējis, samaksājis visus nodokļus, reģistrējis Zemesgrāmatā. Cilvēks jau ir par to samaksājis. Kādēļ no viņa vēl katru gadu iekasēt NĪN? Kur paliek Satversmes 96. un 105.pants?
Cita lieta ir zeme. Tur nu es uzskatu, ka NĪN jāmaksā visiem, jo zeme ir valsts teritorija. Zeme ir valsts. Un par zemi NĪN var noteikt gradācijās. Lauksaimniecības zeme – viens tarifs, bioloģiskās lauksaimniecības zeme – samazināts tarifs. Piemājas zeme [līdz 2h] – cits tarifs, kopta piemājas zeme, kuru izmanto kā naturālo saimniecību – samazināts tarifs. Nekopta zeme – paaugstināts tarifs. Pavasarī dega kūla – trīskāršots tarifs. Meža zeme – atkal savs tarifs. Kopts mežs – samazināts tarifs. Mežs, kur ''atjauno'' pašaudzes ceļā – dubults tarifs. Un ticiet man – dzīve uzlabosies, kā arī pavisam vienkārši atrisināsies arī daudzas, daudzas citas problēmas.
Protams, par šo man būs daudzi iebildumi, jo teiks, ka zeme arī ir pirkta, un tas ir īpašums, utt, bla, bla, bla... Jā, bet pamatā zeme ir valsts teritorija, valsts pamats. Papildus tam, varētu būt, ka zemi piešķir par ļoti lieliem darbiem valsts labā, kā tas bija ar latvijas Brīvības cīnītājiem, kam valsts zemi dāvināja kā pateicību par dalību Brīvības cīņās. Bet tas bija sen, un tagad diemžēl to nevar attiecināt, ja vien nesākt šādu procesu no pilnīgas nulles. Un tiem, kas teiks, ''bet manam vectēvam šo zemi deva'', es atbildēšu – jā, deva, un manējam arī... Bet tas bija toreiz, un tas bija pelnīti. Diemžēl šo zemi neizdevās nosargāt, un 1991.gadā viss sākās no nulles. Lūk tā. Tādēļ NĪN par zemi ir jāmaksā.
Lūk tāds ir mans viedoklis, mani secinājumi.
Bet es ceru, ka atradīsies deputāti, kas sāks domāt par tautu. Nē, ne jau pimenovi un gobzemi, kuri torpedē Saeimu un kacina tautu. Viņiem tauta vismazāg ir svarīga, jo viņu rīcības pamatā ir sava EGO spodrināšana. Pat teorētiski, ja pēkšņi šiem iedot varu – viņi neatcels ne NĪN, ne OIK, ne ko citu, un retorika būs tāda pat kā citiem – jādomā, jārisina, jāmeklē... Un tā no gada uz gadu. Lai gan patiesība ir tepat, un nekas nav jādomā, jāmeklē, jārisina.
VAJAG RŪPĒTIES PAR SAVU TAUTU, NEVIS SLĒPTIES AIZ VALSTS.
Un mūsdienu polises versija - valsts - tāpat kā polise, ir vajadzīga, lai caur to, iedzīvotājiem varētu būt īpašums. Lai uzturēt par visu atzītu un ievērotu, secīgu loģisko aparātu, kas padarītu īpašumu iespējamu praksē, pretojoties tam ka var uzrasties kāda banda ar savādākiem uzskatiem.
Analoģiski, kā vienu no galveniem punktiem tas ietver jūsu minēto "Zeme ir valsts īpašums". Lai, tās iedzīvotājiem šī zeme pieder. Un īpašums, pēc definīcijas, ir tikai tas, par kā pliku eksistenci tiešā veidā, nevienam apveltītam ar cilvēka tiesībām un valsts piederību, nekas nav jāmaksā.
Tas nenozīmē ka nevajag kādus samēra saglabāšanas pasākumus iespēju vienlīdzības saglabāšanai, kā piemēram nodokļi orientēti pret zemes monopolizāciju, vai iedzīvotāja kā valsts teritorijas galējā labuma guvēja statusa saglabāšanu, apliekot teritorijas piederošas juridiskām personām vai nerezidentiem kas ir ārpus nodokļu sistēmas utl. Bet aplikt ar nodokli zemes gabalu, kura fakts nepretendē uz monopolizāciju, vai kaitniecību, it īpaši pamatojoties uz kritērijiem kā tas, ko persona ar to zemi iesāk bez materiāli nozīmīga iespaida uz citiem, ir diezgan socialistiska ideja (nejaukt ar šodien populārām sociāl-demokrātiskām tendencēm, kas ir pavisam kas cits).
Jo - nodokļi, pēc ieceres, nav kāds abstrakts nepieciešamais ļaunums, kā legāli un ilgtermiņā paņemt ko ir iespējams paņemt. Nodokļi ir katra valsts piederīgā darba deleģēšanas forma. Proti - tai vietā lai katrs katru otro dienu strādātu valsts aparātā vai tam vajadzīgo materiālo resursu radīšanai, mēs maksājam par tiem kas to dara uz pilnu slodzi, tātad - ar lielāku efektivitātes iespējamību. Tāpēc tiek aplikts ienākums. Tāpēc tiek aplikta pievienotā vērtība. Tāpēc tiek apliktas juridiskās personas. Un tāpēc aplikt uzkrājumu ir krāpniecība. Un tāpēc aplikt īpašumu, kas pēc būtības ir uzkrājums, ir krāpniecība.
Var jau būt, ka mēs iesoļojam jaunajā laikmetā, kur tiek aplikts tieši uzkrājums, nevis darbs. Uz to diezgan tiešā un atklātā valodā aģitē ES nu jau pārdesmit gadus un dzen mūs pa priekšu kā izmēģinājuma trusīšus, kam kaut kādā mērā pateicoties visa ņemšanās ar NĪN no privātpersonām arī eksistē. Bet tad jāsāk ar tā atzīšanu, nevis, kā tiek darīts, jāizliekās, ka abstrakts NĪN no piemājas zemes, nepiesiets pie tiešiem pakalpojumiem, no kā varētu vismaz teorētiski atteikties, kaut kādā veidā varētu būt godīgs līdz šim eksistējošā sistēmā.