Ap Prezidenta vēlēšanām, partijām.
Vakar Latvijai bija ''liela'' diena – tika ievēlēts valsts prezidents.
Tomēr lai cik tas varbūt kādam nebūtu dīvaini, es šoreiz nerunāšu par prezidentu kandidātiem, par ievēlētā prezidenta ambīcijām, par cerībām, utt. Šoreiz par attieksmi.
Iespējams, ka atsevišķos momentos uz dažiem jautājumiem šajā valstī es reaģēju asi. Diemžēl tāda ir mana būtība. Un es to varu pamatot – labāk vienreiz asi pateikt tieši, nekā piecdesmit reizes aplinkiem, mājieniem stāstīt un neko nepanākt. Tanī pat laikā protams, ka uz asu repliku vienmēr jāsaprot, ka pretim saņemsi iespējams tik pat asu atbildi. Bet tas ir normāli. Kā pieredze rāda, tad starp civilizētiem oponentiem ļoti drīz asumi nogludinās, un izveidojas konstruktīvs dialogs.
Bet... Ja diskusija ir publiska, tad vienmēr uzradīsies kāds neadekvāts ''advokāts'', kurš sava ''elka'' viedokli aizstāvēs otru pusi cenšoties aizvainot personīgi, raidot tā adresē personīgus, nepamatotus apvainojumus. Un dara to publiskā vidē, nedomājot par sekām. Bet vislielākais ļaunums ir tad, ja šāda neadekvāta personāža ''aizstāvamais'' ir publiska persona – piemēram deputāts.
Šoreiz es vēlos parunāt par vienu partiju.
Ja ņem partijas kopumā, tad tradicionāli partija sastāv no tās kodola, partijas biedriem, atbalstītājiem un fanātiķiem. Partijas kodols, ja tam ir iespēja un vēlētāju atbalsts, noteikti ieņem publiskus amatus – tie ir dažāda līmeņa deputāti, ministri, amatpersonas. Partijas biedri – tā saucamais rezerves soliņš, aizmugure. Atbalstītāji – partijas pamats, kas nodrošina partijai tās eksistenci un nākotni. Fanātiķi – neadekvāti, apmāti ideju nesēji, kas kā likums regulāri iedragā partijas tēlu un tās eksistenci. Vēsture rāda, ka tieši fanātiķi ir vainīgi pie partiju izjukšanas, jo bieži dēļ savas neadekvātās uzticības ir spējīgi iekļūt kodolā, un līdz ar to partija uzsāk savu ceļu pretim beigām.
Pirms 13.Saeimas vēlēšanām sociālie tīkli bija pilni ar KPV.LV fanātiķiem. Uz katru vairāk vai mazāk kritisku komentāru pretim saņēmi desmitiem fanātiķu raidītus apvainojumus. Pie kam vieglākie no tiem – ''kremlins'', ''kremļa aģents'', ''trollis'', utt. Pamatā jau tie balstās uz personīgiem apvainojumiem, kuros ietver izdomātus personas fiziskos un morālos trūkumus, kuru realitātē nav. Ja apskatām psihiatrijas un psiholoģijas mācību materiālus, tad šāda rīcība parasti norāda uz personas garīgajiem traucējumiem, iespējamu šizofrēniju, kā arī izteiktu mazvērtību. Tieši tā pat visi šie simptomi piemīt fanātiķiem, jo tās ir personas, kas aiz šā visa slēpj savu patieso, bailīgo, bieži vien gļēvo dabu. Un pēc būtības tas nav nekas nosodāms, jo mēs taču nevaram nosodīt slimus cilvēkus. Vēl jo vairāk, ja pēdējie pētījumi liecinot, ka tādas slimības kā šizofrēnija un paranoja piemītot tādā vai citādā formā katram piektajam zemeslodes iedzīvotājam, un tās sākumstadijā, tās neesot kaitīgas, pie kam tās esot iespējams ārstēt pat bez medikamentozas iedarbošanās. Jeb citiem vārdiem – katrs pats savai galvai saimnieks. Tādēļ personīgi es parasti uz šādiem pretkomentāriem neapvainojos. Agrāk šādas personas bloķēju, un pēc 13.Saeimas vēlēšanām konstatēju, ka manā ''bloķēto personu'' sarakstā ir ap sešdesmit šādu ''fanātiķu''. Teikšu vēl vairāk – tagad tie visi ir atbloķēti, un var savu žulti spļaut uz visām četrām debess pusēm.
Bet tagad par konkrēto gadījumu – atgriežamies pie vakardienas, 29.maija.
Runa ies par partiju, kuru atbalstu arī pats. Par šo partiju esmu arī balsojis. Tā kā ''politiskajā virtuvē'' neesmu galīgs profāns, tad sev tīkamo partiju izvēlos ļoti rūpīgi. Tomēr nekad neesmu jeb kādas partijas fanātiķis, un ja redzu vajadzību, iespēju vai konkrētu gadījumu – nekautrējos izteikt savu kritiku, savas domas, viedokli. Padalīties ar savām zināšanām. Protams, ka kritika bieži ir asa. Un bieži pretīm saņemu tik pat asas atbildes. Bet kā jau teicu, tas ir normāli, un parasti beidzas ar labāku vai ne tik labu kopsaucēju. Pie kam ceru, ka mani oponenti lai vai kā, bet kritiku ņem vērā, un līdz ar to tās nākotnē paliek mazāk. Domas, viedokļi ir dažādi, un tās kā likums parasti tā arī aiziet visumā, citreiz gan izraisot diskusijas, bet arī tas ir normāli un pat nepieciešami. Dalīšanās ar zināšanām gan parasti ir vistrauslākais moments. Nu nepatīk mūsu politiķiem, ja tiem kaut ko pamāca, pasaka kā darīt, jo nez kādēļ, bet mūsu mentalitātē ir ielikts – ja esmu priekšnieks, tad visu zinu labāk, ja esmu politiķis – tad nav gudrāka par mani. Diemžēl.... Un tas attiecas uz visām partijām un praktiski visiem politiķiem. Un atvainojos tiem, kas sevi šeit neredz, un labprāt uzklausa un pieņem cita viedokli un zināšanas. Un visa šī dēļ es nekautrējos kritizēt arī to partiju, kurai simpatizēju, kuru atbalstu. Tomēr...
Un tagad pie pašas lietas – tātad vakar bija Latvijas Prezidenta vēlēšanas. Par pašām vēlēšanām būtu jāraksta atsevišķs raksts, jo arī tur ir savas dīvainības un Latvijas iedzīvotāju krāpšana. Bet par to ne šoreiz. Šoreiz par Jaunās konservatīvās partijas deputātu Sandi Riekstiņu. Uzreiz gan vēlos nelielu atkāpīti – nav šis deputāts izdarījis neko kriminālu vai citādi nosodāmu. Es gan domāju, ka tas vairāk aiz neuzmanības, aiz patosa, aiz zināma saviļņojuma. Tomēr politiķus šausta arī par daudz mazākiem ''negadījumiem''. Un tā – vakar no rīta atveru FB, lai pirms pašas vēlēšanu procedūras apskatītu, kas notiek un kāds ir tautas noskaņojums jauna Prezidenta priekšvēlēšanas brīdī. Un kā vienu no pirmajiem ieraugu Sanda Riekstiņa ziņu:
It kā jau nekas drausmīgs. Tiešām tāda diena... Tomēr. Trīs dienas atpakaļ mūsu kaimiņi – Lietuva ievēlēja savu prezidentu. To atšķirībā no mums, tur vēl visa tauta, nevis tautas pārstāvji. Arī pie mums jau desmitgadi iet runas, ka prezidentu jāvēl tautai. Protams, ka vēl ir ļoti liels jautājums, vai Latvijas tauta [un šoreiz ne iedzīvotāji] ir gatava pati vēlēt savu prezidentu. Un tieši šajā sakarā Sanda Riekstiņa vārdi ''...man ir iespēja atdot savu balsi par tādu Prezidentu....'' manī izsauca zināmu samulsumu. Kas tev devis iespējas balsot par prezidentu, un kādēļ to nedrīkst darīt pārējie Latvijas iedzīvotāji? Ar ko tev šādas privilēģijas. Un līdz ar to, tapa mans kritiskais komentārs:
Jā, atzīstu, ka komentārs ass. Kritika asa. Tomēr tālākajos komentāros [ko šeit nepublicēšu] domāju, ka mēs panācām sapratni, un arī Sandis Riekstiņš iespējams saprata [vismaz man tā likās] šo varbūt viņa prāt nenozīmīgo, tomēr būtisko kļūdiņu. To, ka neesmu viens savās domās, parāda arī ''LIKE'' – 23... Tātad – kritika nav nepamatota. Protams šajā diskusijā iesaistījās arī citi Sanda Riekstiņa ''advokāti'', bet daudz maz civilizēti, lai gan bija arī daži fanātiķi. Tomēr viss visumā normāli. Ir kritika, ir kritikas skaidrojumi [cik nu komentāros to var izskaidrot], ir viedokļi, domas.... Līdz brīdim... Līdz brīdim, kamēr uzrodas personāžs no Preiļiem ar ''skanīgu'' vārdu Bertolds Kokle. Jauns puisis, un tieši tas ir tas sliktākais. Lai gan tur arī viņa komentāra likumsakarība:
