Ej politikā!
Jau labu laiku daudzu partiju politiķi aicina tautu pievienoties partijām, iesaistīties politiskajos procesos, lai tādejādi Latviju veidotu par attīstītu un pārticīgu valsti. Bet vai viss ir tik viennozīmīgi? Vai politiskās partijas ir tās, kas to spēj, un kādēļ tas viss nav sanācis līdz šodienai – to apskatīsim šajā garajā rakstā.
Pirms to skatīt, atkāpšos no tēmas, un pateikšu, ka dotais raksts ir arī savdabīgs tests. Ja tu spēj šo izlasīt līdz galam, tad tu tik tiešām vari apdomāt savu darbību politikā. Bet ja netiec tālāk par trešo rindkopu – pat nerunā par procesiem, no kuriem tu neko neesi spējīgs saprast. Savukārt, ja tava lasītprasme un lasītgriba beidzas ar vienu lappusi, tad tu spēj saprast procesus, bet nespēj tos ietekmēt, jo tam tev reāli pietrūkst zināšanu, kuru nav dēļ tava paša slinkuma.
Tātad, sākam apskatu.
Kas ir šodienas Latvijas partijas? Pierasts iedalīt politiskās partijas pēc virzieniem – labējās, centriskās kreisās. Pierasts iedalīt pēc būtības – liberālās, progresīvās, konservatīvās, sociālās. Latvijā tas viss ir tikai aizsegs, etiķete, iepakojums, kurš reti atbilst pašam iekšējam saturam. Pamatā partijas ir šaura domubiedru grupa, kura realizē šīs šaurās domubiedru grupas ambīcijas. Un šo ambīciju kopums it kā arī nosaka virzienu un būtību. Tajā pat laikā mēs redzam, ka konservatīvie ir koalīcijā ar liberālajiem, labējie ar kreisajiem. Balsojumos liberālie atbalsta konservatīvos, progresīvie – sociālistus, utt. Patiesībā tiek realizētas šauras, atsevišķu grupu ambīcijas, kas bieži atšķiras no valsts iedzīvotāju vēlmēm. Un tad savukārt sākas – visi politiķi ir zagļi, visi maitas, utt. Daudziem rodas neizpratne, ka cilvēks, kurš cienīts un mīlēts, aizejot politikā kļūst par maitu... Diemžēl lielāko tiesu, šāda birka tiek piekarināta visiem bez izņēmuma dēļ tā, ka viņi, šie indivīdi, vienkārši nespēj jel ko mainīt, un tiek ierauti kopējā politiskajā atvarā.
Kā rodas partijas? Parasti tās veido citu partiju ''izbijušie'' biedri, kuri nav spējuši realizēt savas ambīcijas iepriekšējā partijas veidolā. Ir izņēmumi, kad partijas rodas tā saucamo domubiedru grupu ietvaros. Bet visa pamatā ir tas, ka – partija mūsdienās ir šauras domu biedru grupas veidojums, kas paredzēts šīs grupas ambīciju piepildījumam. Tieši tādēļ atsevišķas partijas izdzīvo tikai dažus sasaukumus. Citas ir ilgdzīvotājas, jo tās vai nu savas ambīcijas jau realizējušas, un kļuvušas par satalītpartijām kādai citai partijai, vai nu tajās regulāri mainās valde, līdz ar to zem viena nosaukuma mainās ambīciju grupas, vai arī partija ir atsevišķu uzņēmēju finansēta juridiska persona, kas realizē šo uzņēmēju ambīcijas, bet ne savas.
Apskatīsim parastas partijas parastu veidošanas procesu. Savācās domubiedru grupa trīs līdz piecu cilvēku sastāvā, kuriem ''pa lielam'' ir vienāds skatījums politiskajiem procesiem. Parasti šis skatījums aprobežojas ar piecām līdz desmit kopējām valsts iedzīvotāju problēmām, kas personīgi skar katru vai kādu no šīs domu biedru grupas. Un tā, savstarpējās pārrunās šī domubiedru grupa vienojas par ''centrālajām'' problēmām, un šo problēmu risinājumu iespējām. Pie kam jāsaprot, ka katrā šādā domubiedru grupā ir savs līderis, kurš māk savienot katra grupas dalībnieka problēmu ar cita. Tādā veidā rodas platforma. Tālākā attīstība ir dažāda – kurš meklē sponsorus, kurš appelē pie citu laikabiedru apziņas, bet kaut kādā laika gaitā šāda grupa sevi ''apaudzē'' ar atbalstītājiem. Daļa no šiem atbalstītājiem izrāda īpašu aktivitāti, un tas savukārt ir saistīts ar viņu personīgajām ambīcijām un... merkantīlajām prasībām. Bieži šādi ''aktīvisti'' kļūst par jau izmainītās domubiedru grupas līderiem. Patiesībā tie ir parazīti un izmantotāji, un tādi ir katrā partijā. Tikai citur tos spēj atklāt uzreiz, citur tie pārņem varu. Nu un lūk, kad domubiedru grupa ir apaugusi ar atbalstītājiem, kas sasniedzis politiskajai partijai reģistrēšanai nepieciešamos piecus simtus, tiek dibināta partija. Tālāk, kad partija dibināta, tad no 495.partijas ''dibinātājiem'' un dalībniekiem tiek veidotas reģionālās nodaļas (atkarībā no partijas mērķu un ambīciju realizācijai nepieciešamā areāla). Un šādi izveidojas daudzas mazākas domubiedru grupas, kurām par pamatu ir ''galveno dibinātāju, līderu'' ambīcijas. Jāsaprot, ka šādas partijas valdē noteikti sākumā atrodas pati pirmā domubiedru grupa. Tālākā laikā šī grupa – valde arī nosaka partijas virzību. Kas notiek reģionos? Reģionos ir savas problēmas, kas daļēji sasaistās arī ar valstiskajām, bet bieži atšķiras, jo katrā atsevišķajā reģionā ''valda'' kāds cits. Un reģionālās nodaļas sāk ''bombardēt'' centru ar savām problēmām. Tur, kur tās sakrīt ar valdes ambīcijām, tas tiek apspriestas, tiek mēģināts tām pievērst uzmanību, savukārt tās kas nesakrīt, tiek atstātas novārtā. Rezultātā no 495.partijas biedriem aktīvi paliek kādi 50. pa visām reģionālajām nodaļām. Pārējie ir pasīvie dalībnieki, kuri iespējams pēc laika meklēs iespējas kādā citā partijā. Līdz ar to, dažu atsevišķu partiju apgalvojumi, ka viņu rindās ir vairāki tūkstoši biedru, ir plika statistika, kas neatbilst realitātei. To atklāti parāda partiju īsie rezervistu soliņi, un mūžīgie ''superierēdņi'', kuri tiek rotēti no amata uz amatu. Pārējie ''partijas biedri'' tā arī nekad nekur nebūs redzami. Līdz ar to nav jācenšas pierādīt, ka – partija ir šaura domubiedru grupa, kas iet politikā tikai un vienīgi savu ambīciju realizēšanai.
Partiju platformas un programmas. Veidojot partiju, iesākumā top platforma – memorands. Tajā diezgan precīzi aprakstīts tas, kas ir šīs grupas ambīcijas, un vispārīgi visi pārējie iespējamie jautājumi, par kuriem šādai grupai ir tikai vispārējas zināšanas. No šādas platformas veidojas partijas programma, kas kā likums sastāv no desmit galvenajiem punktiem, kur pirmie trīs līdz pieci punkti norāda uz grupas ambīcijām, bet pārējais ar parastu copy – paste funkciju ir paņemts no kādas citas, iepriekš simpatizējošas partijas. Līdz ar to ir vairāk kā skaidrs, ka šāda partija nekad nespēs risināt visas valsts iedzīvotāju problēmas vienādā līmenī.
Partijas statūti. Šis ir pavisam vienkāršs copy – paste punkts. Partijas statūtus pēc būtības diktē likums, līdz ar ko veidot partiju ar atšķirīgiem statūtiem no citas praktiski nav iespējams. Līdz ar to jau pēc noklusējuma katra jaunradīta partija tiek iekļauta kaut kādā kopējā sistēmā. Bet kā tad radās šis likums. Vienkārši. Protams, ka kaut kādā veidā bija jāreglamentē partiju veidošana, kas nosaka politisko klimatu valstī. Bet, ko ņemt par pamatu, par paraugu? Deviņdesmito sākums. Vēl Augstākā Padome jau it kā neatkarīgā Latvijā. Deputātu pamatsastāvs – bijušā LPSR Augstākās padomes deputāti, no kuriem lielākā daļa ''paspēja nolikt'' KP biedra karti. Līdz ar to, kā paraugs jaunu partiju veidošanai nav nekas cits kā Kompartija. Un uz tās parauga veidojas jauns likums, kur partijas valde – politbirojs, reģionālie vadītāji – izpildkomitejas un rajona partijas komitejas, kur amatos sēž tikai partijā esošs cilvēks, bet partijā neesošs ir tikai un vienīgi melnstrādnieks. Un pa šiem trīsdesmit gadiem nekas nav mainījies. Neviens šo jautājumu nav cilājis, jo... kā cilāt to, pie kā pierasts, un kādēļ ieviest ko jaunu, ja vecais, kaut ar brāķi, bet darbojas. Starp citu – arī PSRS ideoloģiskais mantojums.
Partiju sastāvs. Iepriekš jau šim jautājumam pieskārāmies vērojot skaitliskumu. Tagad sastāvu. Lai partija saņemtu visvairāk mandātu parlamentā, šeit darbs reģionālajām partijas nodaļām. Katrā reģionā ir savas problēmas, no kurām dažas ir vienādas visā valstī, citas tikai noteiktā reģionā. Katras reģionālās nodaļas vadītājiem rezultātā ir savas ambīcijas, un savs atbalstītāju loks. Un jo svarīgāka šī ambīcija publikai, jo lielākas iespējas konkrētajam indivīdam. Rezultātā partiju kandidātu listes tiek veidotas apvienojot reģionālos vadītājus, un nereti pseidolīderus, klāt tam piesaistot kādu no aktīvākajiem atbalstītājiem. Un kad vēlēšanās mandāti iegūti, tad reģionālās problēmas tiek atmestas, un virsroku gūst valdes pirmsākumā noteiktās ambīcijas. Un ja kāds nav ar mieru, tas tiek ierindots partijas opozīcijā, un pie pirmās iespējas ''deleģēts'' vai nu uz pašvaldību vēlēšanām, vai arī uz EP. Valde ļoti rūpīgi uzmana, lai partijas parlamenta frakcijā ''vairākums'' būtu tie, kas atbalsta tieši valdes ambīcijas, kas protams ap kādiem 40% sakrīt ar katra reģiona problēmu. Šeit arī notiek to ''labo'' cilvēku ātrā pārveide. Šādā veidā viņi arī kļūst par ''maitām''. Nu un protams galvenais no KP pārņemtais instruments – ''partijas disciplīna''. Šis instruments pilnībā iznīcina jebkādu demokrātiju pašā partijā. Un lai kā partijas deklarētu, ka tai ir svarīgs katrs viedoklis – tiklīdz tas nesakritīs valdes ambīcijām, tā arī jūsu viedoklis paliek nesadzirdēts. Nu un protams nekad nevajag izslēgt publiskās personas. Katrā partijā ir savs aktieris, dziedātājs, mākslinieks, vai citādi publiski pazīstama persona. Arī šī persona pamatā ir tikai iepakojums, jo tādejādi partijas ''spēlē'' uz vēlētāja jūtām, kurš bieži spriež – nu jau jau šis ir šajā partijā, tad jau tā ir ļoti laba. Pie kam pati partija 99% gadījumu šo publisko personu pēc tam uzmet, un viņa viedokli vērā neņem.
Nacionālās un nenacionālās partijas. Bieži mums pārmet, ka mēs esam sadrumstaloti, un neesam spējīgi apvienoties. Jo ja visas nacionālās partijas apvienotos, tad nu gan būtu laime un attīstība. Interesanti, kādēļ tas nenotiek? Atgriezīsimies pie šī raksta sākuma – kas dibina, un uz kādas platformas tiek dibināta partija. Un līdz ar to, rodas atbildes. Lai partijas apvienotos kaut vai apvienībās. Tām ir jāsakrīt vismaz 75% no katras atsevišķās valdes ambīcijām. Un tādas apvienības ir – VL-LNNK/TB, Vienotība visās savās izpausmēs, Saskaņa, ZZS. Un viss. Šo apvienību ambīcijas savukārt vairs nesakrīt savā starpā, līdz ar ko tālāka apvienošanās nav iespējama. Vienīgais, kas ir iespējams – partiju mainīšana, jo kad konkrēta indivīda kāda ambīcija ir apmierināta, bet pārējās nē, jo tās neatbilst partijas valdes ambīcijām – šie cilvēki ''maina kažoku'', un maina partiju uz to, kura spēs palīdzēt realizēt kārtējo ambīciju. Un ar kaut kādu ideoloģiju šeit nav nekāda sakara, jo kā redzam no iepriekš rakstītā – ideoloģijas nav nevienai no partijām.
Līdzīgi veidojas koalīcija. Koalīcijā 35% partiju ambīciju savstarpējā pārklāšanās un sakritība, 20% - vēss aprēķins. Un tieši tādēļ neviena koalīcija šajos trīsdesmit gados nav bijusi stabila, kā to mums vienmēr centušies iestāstīt, un tieši tādēļ zeļ un plaukst politiskā korupcija un politprostitūcija.
Kādēļ radās šis raksts?
Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo vairāk dzirdam aicinājumus no partijām stāties to rindās, uzņemties politisko atbildību un iet ''celt'' skaisto nākotni. Kādēļ? Tādēļ, ka katras partijas atbalstītāju loks ir sarucis visu iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ. Un protams, ja cilvēks iestāsies partijā, tad noteikti vismaz viņš balsos par ''savu'' partiju. Sākas balsu medības, kurās sola, ka katrs jūsu viedoklis tiks ņemts vērā. Patiesībā nekas no tā nenotiek. Mani pēdējo divdesmit gadu laikā ir aicinājuši vismaz piecas partijas un divas sab. Organizācijas. Visas ir teikušas, ka viņām ''vajadzīgi'' viedokļi, risinājumi. Un... neviena no šīm partijām pat garāmejot nav apspriedusi manus priekšlikumus, nav diskutējuši par manu viedokli. Un neskatoties uz to, vienā partijā pat sastāvēju, centos cīnīties, un.... zaudēju. Lai gan rezultātā zaudēja arī pati partija, kuras nu jau vairs nav. Problēma? Problēma viss iepriekš aprakstītais – šaura loka ambīcijas, kuras ir vissvarīgākās, un absolūta pārējo partijas biedru ideju, viedokļa, priekšlikuma ignorance. Pie kam tas viss ar laiku pārvēršas iekšējā cīņā, intrigās, kar rezultējas ar partijas bojāeju.
Tādēļ, ja jūs aicina partijā, neticiet visam uzreiz. Sākumā pavērojiet, padiskutējiet. Jums noteikti kādā jautājumā ir viedoklis, zināšanas, priekšlikums. Uzsāciet diskusiju par to, un skatieties, ko jums piedāvās pretim. Ja pasaka, ka jūsu priekšlikums ir interesants, un ka kaut kad tas jāapspriež un jāapdomā – cilvēku valodā tas nozīmē – OK, runā runā, mūs tas neinteresē. Ja uzsāk diskusiju par jūsu priekšlikumu, un sāk to pārveidot, bet uz jūsu iebildumu pasaka, ''ka jūs nesaprotat'', tad cilvēku valodā – priekšlikums labs, bet neatbilst precīzi mūsu ambīcijām. Un tad jums ir divas iespējas – pasūtīt viņus, vai kļūt par viņu atbalstītāju, kura idejas viņi izmantos savu ambīciju realizēšanai. Un tikai tad, kad jūs redzat, ka jūsu priekšlikums tiek reāli aktualizēts, ja jūs paliekat sava priekšlikuma galvgalī, ja jums ir tiesības ar to realizēties partijas ietvaros – jā, jūsu vieta ir politikā, jo tādejādi jūs varēsiet realizēt savu ambīciju. Bet atcerieties, ka par to jums var paprasīt daudz ko pretim, kas iespējams neatbilst ne jūsu goda prātam, ne sirdsapziņai, ne ambīcijām.
Pirms vēlēšanām man bieži prasa – par ko balsot. Es vienmēr iesaku – balsojiet par jaunpienācējiem. Kādēļ? Tādēļ, ka jaunpienācēji nāks ar savām ambīcijām, un jau iestagnējušajiem ''vecajiem'' nāksies pabīdīties. Tā rezultātā tiks atrisināta kāda ieilgusi problēma, un būs kārtējais solis uz augšu, pretim attīstībai. Ja neticat, katrs pats varat pārbaudīt, kad Latvijai ir ekonomiskie izrāvieni. Tie vienmēr saistīti ar kādas jaunas partijas ienākšanu parlamentā, bet diemžēl ilgst tikai vienu sasaukumu. Tiklīdz vēlēšanās nav jaunas partijas – valsts apstājas.
Kamēr valstī nav mainīta vēlēšanu sistēma, tikai tā var ietekmēt tās politiku. Bet uz vēlēšanām jāiet. Nav attaisnojuma uz tām neiet. Tie, kas saka, ka viņu balss neko nemaina, viņi noved valsti stagnācijā. Lai gan paradoksāli, ka tieši šie ir tie lielākie kliedzēji par valsts netaisnību.
Paldies visiem, kas lasījuši. Paldies par jūsu komentāriem un diskusijām, kas ir visnotaļ auglīgas. Nu un vislielākais paldies atbalstītājiem. Tieši jūs palīdzat radīt jaunus rakstus.