Jau atkal...
Pandēmija turpinās, un turpinās dažādi ierobežojumi. Latvijā pamatā turpinās valdības perfomances attiecībā uz ierobežojumiem.
Skatos un domāju – kur mūsu premjers un Co ņem talantu, lai katru labu ideju sačakarētu, lai visu izdarītu tikai līdz pusei, un vēlāk brīnīties – kādēļ tas nestrādā.
Nu jau daudzus gadus man piemīt ''pūstošā kapitālisma'' īpašība – veikalos iepirkties reizi nedēļā. Parasti tas notiek sestdienā. Tad ierodoties tirdzniecības vietā, sapērku praktiski visu nedēļai, lai nedēļas vidū nevajadzētu grūstīties un spaidīties pa veikala telpām. Retu reizi ieskrienu nopirkt kaut ko, kas sestdienā piemirsies, vai vienkārši izbeidzies.
Tā nu lūk arī pagājušajā sestdienā apmeklēju tirdzniecības centru. Un lūk mans piedzīvojums, mani novērojumi.
Sākumā ierados būvmateriālu veikalā. Jānopērk skaidu briketes. Viss OK. Cik ratiņu, tik cilvēku veikalā. Tikai pašā veikalā reāli neko nopirkt nevar. Ir sēklas, bet podiņi, kur tās sēt – aizliegtā prece. Rezultātā veikala platība ap 5000m2, bet pircējiem atvēlētā platība – 500m2, lai gan vienlaicīgi veikalā atrasties drīkst tik daudz pircēju, cik Noteikumi ļauj izejot no kopējās platības.
Tālāk ceļš ved uz pārtikas veikalu. Šeit lietas ''nopietnas''. Tā kā pulkstenis rāda divpadsmito dienas stundu, tad rinda jau pie ārdurvīm, kur apsargs regulē satiksmi, laižot iekšā tikai ''atļauto skaitu'' pircēju. Un tas izraisa jautrību visā rindā. Tie, kas paspēj ''pārtvert'' iepirkuma ratiņus auto stāvlaukumā, veikalā tiek bez rindas. Pārējie var stāvēt, salt līdz vakaram. Kad uz šādu ''netaisnību'' norāda apsargam, tas tik noplāta rokas. Otrs priekšnesums – ja vajag uz aptieku, bankomātu, vai Drogām – rindā var nestāvēt. Rezultātā, visiem ļoti vajag tieši šos pakalpojumu sniedzējus, lai gan pēc tam visi redzami tieši pārtikas veikalā, un apsargs atkal tikai plāta rokas. Bet tas vēl sīkums. Izstāvējis rindu svaigā gaisā, beidzot nonāku veikala telpās, kur atkal jau tāda pat rinda, jo jāgaida veikala iepirkumu ratiņi. Jautājums premjeram, ekonomikas, veselības, iekšlietu un finanšu ministriem – kāda velna pēc šāds marasms, ja tas neko nerisina, bet kārtējo reizi ir tikai ķeksītis it kā lemjamo un darāmo lietu sarakstā?
Un tā, esmu beidzot veiksmīgi nonācis pie ieejas pašā veikalā. Apsargs laipni man pieripina iepirkumu ratiņus. Es apsargam pajautāju – kādēļ ratiņi netiek dezinficēti, jo to taču nosaka noteikumi? Atbilde apsarga un trešās klases skolnieka cienīga – tas nav mans pienākums. Uz norādījumu – tad pasauciet to, kā pienākums tas ir, apsargs apmulst, sekundes desmit izmisīgi raugās visapkārt, līdz beidzot saņēmies dusmīgi uzbrēc – ejiet un nekavējiet rindu... Iepriekšējais jautājums, iepriekšējām amatpersonām.
Esmu veikalā. Ar zināmām šausmām raugos uz to pusi, kur tirgo rūpniecības preces – drēbes, apavus, pannas, kastroļus, utt.. Kādēļ ar šausmām? Nu tādēļ, ka iepriekš premjers, infektologi, veselības ministri bazūnēja, ka tur esot ļaužu pūļi, un tas esot inficēšanās perēklis, bet nodrošinot haotiskos un nepamatotos ierobežojumus, esot samazinājies pircēju skaits, kas apmeklē veikalus, jo aizliedzot šīs preces, pircēji vairs nespēj tur pulcēties, līdz ar ko viens otru inficēt. Lūk manu šausmu iemesls, jo tagad, kad pārtikas veikalos šie aizliegumi atcelti, bet citur atstāti, pēc ministru un infektologu loģikas šājās rūpniecības preču nodaļās jābūt nepārspējamam pircēju skaitam. Un ko es redzu? ... NEKO... Tukšs... Pa visam sekcijām – elektronika, virtuves piederumi, apģērbi, apavi, auto preces, utt., - kādi trīs pircēji, no kuriem viens tur atrodas lai apietu pūli, kas rosās ap dārzeņiem, kur četri veikala darbinieki tieši šajā laikā iedomājuši veikt ģenerāltīrīšanu un palešu pārbīdīšanu. Smadzenēs sāk rosīties nemiers – vai nu es neko nesaprotu, vai mums valdība ir... Un saprotu, ka IR...
Kopumā veikalā esmu spiests pavadīt apmēram divdesmit minūtes, jo kā minēju sākumā – sapērkos uz reiz visai nākamajai nedēļai. Kādi vēl novērojumi? Galvenie ierobežojumu neievērotāji ir.... Jā, veikala darbinieki. Laikā, kad veikalā ir gandrīz maksimāli atļautais pircēju skaits, starp darbiniekiem notiek iepriekšējo dienu notikumu apspriede, obligāta preču izkārtošana plauktos jautrā kompānijā, tīrīšanas un pārkārtošanas darbi. Uz aizrādījumiem par pulcēšanās noteikumu pārkāpumiem labākā gadījumā klusums, sliktākajā tik nosaukta adrese uz kurieni aiziet. Savukārt pircējiem 95% gadījumā ir pietāte un savstarpēja sapratne. Un protams 5%, kas tiešām veikalu izmanto kā nez kādu tusiņa vietu. Būdams veikalā novēroju kādu kundzīti, kas ar saviem ratiem tieši tādu pašu laiku kā es, lēnām dreifēja pa tirdzniecības zāli. Pie kam ratiņos izņemot viņas pašas somu tā arī nekas cits neparādijās. Interesantākais, ka pēc iepirkšanās, atdodot apsargam ratiņus, par šo kundzīti norādīju. Reakcija – sekundes piecas centās saprast ko esmu viņam pateicis, un tad uzbrēciens – bet ko es varu darīt? Uz atbildi, ka jāpilda atbilstoši pienākumi, atbildē saņemu skaņu savārstījumu.... Ieprikšanās beidzās...
Kāds no lasītājiem izlasot šo nodomās – nu ir maita autors. Jākasās, jāpiesienās. Būtu iepircies un klusējot priecājies, ka vispār var ko pirkt... Un tā noteikti arī izskatītos... Tomēr tieši šī reize bija kā saka sociālais eksperiments, kas savienots ar ikdienišķo nepieciešamību. Citiem vārdiem sakot – tīši vērsa darbība un uzmanība uz konkrētajiem ierobežojumiem, to izpildi, ievērošanu, atbildību un lietderību. Kā redzam – nav nekā no iepriekš minētā, ja neskaita imitāciju. Un nevar vainot apsargus, jo viņi reāli nezin kas viņiem jādara... nevar vainot veikala darbiniekus, jo viņu vadība liek darīt, neskatoties uz ierobežojumiem. Un nevar vainot cilvēkus, kam visa šī imitācija un aizliegumi ir apnikuši līdz mielēm. Bet visu to apkopojot izveidojas reālā situācija, kad redzam valdības slēgtajās sēdēs pieņemto ierobežojumu bezjēdzību, to, ka viņiem sniegtā epidemioloģiskā situācija vai nu nav saprotama, vai nu vienkārši neatbilst īstenībai, kas nozīmē, ka daļa atbildīgās valsts pārvaldes strādā ar treknu mīnuss zīmi.
Tāds lūk apskats.