Solījumi.
Jau no mazotnes mēs zinām, kas ir solījumi. Sola mums, solam mēs... Bet vai šie solījumi vienmēr tiek pildīti? Noteikti ne visi. Gan tie, kas doti mums, gan tie, ko dodam mēs. Solījumi ir visdažādākie. Vienkārša apsolīšana, svinīgs solījums, priekšvēlēšanu solījums, zvērests.... Jo vairāk mēs šos solījumus klausāmies, jo mazāka ticība tiem.
Šodien
mūsu Veselības ministrija sola sakārtot veselības nozari.
Praktiski to sola kopš 1993.gada, bet... Reāli šī nozare tiek
metodiski iznīcināta. Pagājušajā gadā iepriekšējā valdība
mūs centās kā tādus cāļu salikt grozos. Tagadējā valdība to
uzskata par sliktu, bet grozos tomēr dalīs, lai saprastu, kas un kā
– kam pienākas medicīna, bet kam galviņas paglaudīšana un
papūšana uz pušuma. Un mēs visi sekojam līdzi šiem mistiskajiem
solījumiem, aizmirsuši, ka būtībā viss jau reiz bija. Mūsu
deputāti, ministri, ierēdņi braukā dažādās pieredzes apmaiņās,
konferencēs, tērē nodokļu maksātāju naudu, bet reāli nekas
nenotiek. Redz, civilizētā pasaulē sen jau viss ir sadalīts. Ir
apdrošinātie – tie visi, kas strādā vai kā citādi pelna, un
maksā nodokļus. Un savādāk nevar būt, jo jebkura darba devēja
vai pašnodarbinātā pienākums ar Likumu ir apdrošināt darba
ņēmēju un sevi. Un katram tādam cilvēciņam ir tā saucamais
polises numurs. Ieej poliklīnikā,
slimnīcā, nosauc savu polises numuru, un saņem sev pienākušos
medicīnisko palīdzību. Bet ko darīt ar tiem, kas nestrādā,
nepelna un nemaksā nodokļus? Nu piemēram bomzītis? Priekš tiem
pasaulē eksistē tāda iestāde, kā ''Sarkanais krusts''. Iestāde,
kas dzīvo no ziedojumiem, un kam valsts ar ko atmet. Bet kā ir pie
mums? Pie mums 1994.gadā Sarkanā krusta slimnīcu un poliklīniku
likvidēja. Likvidēja to, kas starp citu pastāvēja pat padomju
laikos! Kādēļ likvidēja? Vai tādēļ, ka mums nav ''Sarkanā
krusta''? Ir tāds! Bet likvidēja tādēļ, ka ''Sarkanais krusts''
nonāca ne tajās pareizākajās rokās. Ja kāds atceras, tad bija
mūsu ''Sarkanajā krustā'' gan korupcija, gan piesavināšanās,
gan dalīšanās... Un tā viss arī palika. Bet reāli strādājoša
''Sarkanā krusta'' pie mums nav. Un nevienu par to nesoda, nevienam
par to neko nejautā... Lai gan, ja tos miljonus, kurus novirza
dažādām nestrādājošām VM un valsts veselības inspekcijas
(VVI) datu bāzē, novirzītu šādam ''Sarkanajam krustam'', pirms
tam izmēžot korumpantus, zagļus un tamlīdzīgi, tad lūk kur
risinājums.
Aizsardzības
ministrija... Bija jāpienāk 2014.gadam, lai AM pamostos.... Un nu
tagad mums notiek attīstība. Bet līdz tam? Kas notika līdz tam?
Totāla nozares (ja to tā var nosaukt) iznīcināšana. Es nerunāšu,
kā čekisti nobijušies no Aizsargu veidojuma, ātri pasludināja,
ka Latvijā leģimitīva būs Zemessardze. OK, nav svarīgi, kā to
sauks, galvenais lai pilda savus pienākumus. Un sākumā viss bija
super. Bija pat vairākas profesionāli
tehniskās skolas, kurās bija tā saucamie ''jaunsargu'' kursi. Tika
apmācīti jaunie kareivji, dotas tiem gan civilās, gan militārās
specialitātes. Kur tas viss ir tagad? Tikai un vienīgi atmiņās.
Toties tagad ministr runā, ka domāšot, kā popularizēt armiju, kā
vairot patriotismu, kā veidot kareivjus. Bet viss jau bija, un neko
izdomāt nevajag!
Divi
piemēri. Divas izputinātas nozares, kuras mums no gada uz gadu sola
sakārtot. Kādi ir šie solījumi? Un vai tas neatgādina mums
bērnībā solīto, un tā arī nekad neiegūto? Vismaz sajūtas
līdzīgas. Bērnam citreiz sasola cerot, ka tas solījumu aizmirsīs,
vai arī sastrādās blēņas, un šo solījumu varēs nepildīt. Uz
ko cer ministri un deputāti, kad sola mums? Uz to, ka mēs ko
izdarīsim, un tad varēs solījumus nepildīt? Vai drīzāk uz to,
ka neko jau tiem neviens nepadarīs...