Vēsture...
Vēsture.... Ir apgalvojums - kas nezin savu vēsturi, tam nav nākotnes. Vai mēs zinām savu vēsturi? Daudzi atbildēs ar ''JĀ'', un sāks klāstīt gadsimtiem senus, kaut kur dzirdētus, kaut kur lasītus notikumus. Bet to kas bija ''vakar'', to retais atcerēsies.
Vēsture ar trīsdesmit gadu vecumu.... Daudziem tā ir viņu pašu mūžs. Vai atceraties to, kas notika trīsdesmit gadus atpakaļ?
Liktenis... Vai varam to mainīt? Vai varam to ietekmēt? Un atkal jau daudz atbilžu. Kam jā, kam nē, kam kādi nosacījumi.... Bet Liktenis pats sauc un pavēl - ''Tak nākat pie prāta... Tak mainiet sevi, mani un dzīvi....''. Bet nekā... Jo atmiņas nav, un vēsturi nezinam. Un ja zinam, tad nemākam saprast, izanalizēt, mainīt, pārveidot. Un visam pa virsu - elementāri SAPRAST.
Trīsdesmit gadus atpakaļ sūnīja AUGUSTU Vosu, kas astoņpadsmit gadus bija vedis Latviju pretīm iznīcībai kalpojot padomju nomenklatūrai. Trīsdesmit gadus atpakaļ viņa un viņa partijas vārdā PAR NEKO turēja cietumā Modri Lujānu.
Ir šodiena. Šodien sūnam AUGUSTU Brigmani, kas kalpodams saviem bijušajiem padomju ideāliem ar savas partijas palīdzību ir novedis Latviju iznīcības priekšā. Šodien cietumā sēž Ansis Bērziņš.....
Divi AUGUSTI, divi komunisti, divi cietumnieki..... Vai šie trīsdesmit gadi ir ko mainījuši? Vai arī mēs vēl jo projām esam tur pat? Vai tiešām izmaiņas nosaukumos un pieturzīmēs var tik ļoti ietekmēt mūsu apziņu, ka varam aizmirst to, ko paši izdzīvojām savā mūžā jau vienreiz?
Vai tiešām mēs ticam, ka komunisti, kas pārņēmuši nacionālas partijas nosaukumu un mantojumu paši kļūs nacionāli un vedīs Latviju pretim izaugsmei? Vai arī mēs labprāt ticam šo komunistu gvelztajām muļķībām par totalitārismu, par nodevību, ko 78.gadus atpakaļ it kā paveica šīs pašas partijas dibinātājs, aizmirstot, ka šis cilvēks pacēla Latvijas labklājību nepilnos piecos gados?
Vēsture.... Nav vajadzīgi gadsimti.... Mēs neatceramies vakardienu, neatceramies to, kas noticis mūsu dzīves laikā.... Vai mums ir nākotne?