Latvijas drošība krīzes situācijās.
Jau sen gatavojos apspriest šo jautājumu, vien laika bija pamaz, kā arī informācijas nepilnības. Un šoreiz lieti spēkā bija vecais teiciens: '' Kas lēni nāk, tas labi nāk...''
Viss sākās ar valdības un Aizsardzības ministrijas (AM) izveidoto un plašai sabiedrībai publiskoto, un caur VID EDS katram nosūtīto ''Krīzes bukletu''. Ko tajā cerēju sagaidīt? Konkrēti izklāstītu dienestu, institūciju un sabiedrības rīcības plānu dažādās krīzes situācijās. Ko reāli tajā ieraudzīju? Atgādinājuma lapiņu skautiem. Jā, jā... Tādi ''bukleti'' tiek izsniegti skautiem, lai tie vienmēr atcerētos, kas jāņem līdzi tādā vai citādā pasākumā. Līdz ar ko ir skaidrs, ka nekādas reālās drošības stratēģijas Latvijai nav. Nav nevienā iespējamajā krīzē.
Ko tad mums vēsta šis buklets. Nu pirmām kārtām nepieciešamo lietu kopumu, kas būtu jāpaņem līdz, ja kaut kādas krīzes rezultātā jāatstāj dzimtā pajumte. Tik daudz skaidrs, un pilnīgi iespējams, ka tas ļaudīm jāatgādina, lai gan ar visu šo bukletu būs vismaz 30%, kam nekā nebūs, jo redz tajā X stundā nebiju mājās, vai arī citi 100 un viens iemesls. Parazīti starp cilvēkiem nav izzūdams jēdziens. Kas tālāk? Tālāk skaidrojums, ka jāklausās radio un jāskatās TV. Viss... Un tas tik tiešām ir TOTĀLS VISS. Kādēļ? Tālāk pa punktiem vispārīgi, lai beigās norādītu uz konkrētiem trūkumiem.
Jāsāk uzreiz ar krīzi, kas pašlaik valda. Pandēmija. Tā ir viena no krīzes paveidiem. Paldies, Dievam, pajumte nav jāatstāj, neaizskaramās rezerves nav jāaiztiek – sēdi klubkrēslā un klausies radio, skaties TV. Un ko mēs tur redzam un dzirdam? Ziņas kā no frontes – tik un tik ievainoti (inficēti), tik un tik kritušie. Un patstāvīgs atgādinājums, kādas šausmas ir uz ielām, kādas šausmas ir vēl kaut kur. Ne vārda par to, kā ar to cīnīties, kas būtu jādara, kā kopīgi pretoties. Jā, zinu, tulīt daudzi iebildīs, ka man nav taisnība, jo valdība katru dienu atkārto medijos par ierobežojumiem, tātad tomēr pastāsta kas notiek, kā rīkoties, utt.. Bet tā nav, jo ierobežojumu motivācija netiek izklāstīta, ekonomikas apturēšanas iemesli netiek klāstīti. Ir tikai vispārējā informācija, ka viss tiek darīts it kā viena mērķa labā – pardzīvot šo pandēmiju. Un atslēgas vārds šeit ir – PĀRDZĪVOT. Pārējais, ko mums stāsta par ''tikai kopīgi'', ''tikai atbildīgi'' – tas viss, lai slēptu savu bezspēcību, nezināšanu, neorganizētību. Līdz ar to no medijiem mēs neiegūstam nekādu vajadzīgu informāciju, kas palīdzētu pārvarēt krīzi. Tā vietā mēs dzirdam tikai to, ka viss ir slikti, un būs (iespējams un noteikti) vēl sliktāk, bet kā mēs dzīvosim, kad viss tas beigsies. Tikai ne vārda par to, kad tas beigsies, un ko darīsim, ja nebeigsies vispār. Tā vietā mūsu valdība kā trešais tēva dēļs cer uz brīnumu. Sākumā tā bija vasara, tagad vakcīna. Lai gan skaidri tiek pateikts, ka gan viens, gan otrs var samazināt vīrusa izplatību, bet absolūti nav tiešas skaidrības, vai varēs tādejādi tikt no šī vīrusa vaļā pa visam, un ko darīt, un kā sadzīvot ar to, jo visdrīzāk jāsaprot, ka šis vīruss, kā daudzi citi ir ienākuši mūsu pasaulē uz palikšanu. Tā vietā mums ir patstāvīga informācija par veselības nozares teju, teju sagrūšanu, un informācija, ka valsts nav spējusi agrāk, un vēl vairāk nespēj garantēt šīs nozares dzīvotspēju, kā arī iespējamo un ļoti nepieciešamo aprīkojumu.
Dabas katastrofas. Tās ir globālas, gan lokālas krīzes situācijas. Un šajā bukletā par to, kā rīkoties nav ne vārda. Pie kam klausīties radio, vai skatīties TV, var būt visnotaļ apgrūtinoši, it sevišķi TV. Ja jau reiz tas ir krīzes buklets, tad tajā būtu jābūt vismaz vispārējam aprakstam pie konkrēta gadījuma, norādot, kura institūcija būs atbildīga, kas koordinēs krīzes situāciju, kur meklēt palīdzību, kas nodrošinās evakuāciju, kādā secībā evakuācija notiks, utt. Bet par visu šo – klausieties radio, skatieties TV. Patiesībā jau valdība neko citu nevar piedāvāt, jo šādās krīzes situācijā atbildīgā institūcija visās civilizētajās valstīs ir Civilā Aizsardzība (CA). Institūcija, kura Latvijā ir tikai uz papīra, kurā ir kaut kādi vadītāji, kas saņem atalgojumu, un kuriem nav absolūti nekāda darboties spējīga reglamenta, resursu, koordinācijas shēmu, utt.. Ja tas viss ir, tad tas ir tāds ''valsts noslēpums'', ka par to nezin paši CA vadoņi, kur nu vēl sabiedrība. Ļoti reāli apskatāms un ''taustāms'' piemērs bija PSKUS (Paula Stardiņa Klīniskās Universitātēs slimnīca), kad tajā kāds ''asprātis'' pajokoja par ''ievietoto sprāgstvielu''. Kas notika? Normāla Latvijas parādība – HAOSS. Kā teica mana vecāmāte – ''skrēja, ķēra, pūta, padeva ūdeni...'' Un viss. Pie kam cilvēkus, kas pēc savas iniciatīvas centās šos haosu sakārtot, vēlāk atbildīgā ministrija lamāja, nopēla. Radio un TV par notiekošo sāka ziņot tikai stundu pēc haosa sākuma. Pie kam ziņoja faktu par to, ka kāds kaut kur zvanījis, par kaut ko brīdinājis, bet ne vārda par to, kā, kas koordinēs šo krīzes situāciju, kur griezties cilvēkiem pēc palīdzības un informācijas, uz kurieni un kā tiek evakuēti piederīgie. Šāda informācija sāka parādīties tikai pēc tam, kad PŪLIS lēnām sāka palikt nekontrolējams. Tad kāds no ''augšas'' attapās, un caur medijiem ''iedeva'' vispārējo informāciju. Daudzi par savu piederīgo atrašanās vietām uzzināja tikai nākamajā dienā. Daudzi ''uz sitiena'' izrakstītie palika ietves malā nezinot ko darīt tālāk, jo PSKUS atradās atvesti no attālas Latvijas perifērijas. Un tāds haoss Latvijā būs jebkurā krīzes situācijā. Un buklets šeit nepalīdzēs, jo tajā nav ne burta par to, kā kas, kur, kad.
Ļaunākā un baisākā no visām krīzēm – KARŠ... Šodien man krīt uz nerviem dažu ''gudreļu'' izteicieni, ka viņi strādā karalauka medicīnas apstākļos, un jaunizceptais veselības ministrs uz darbu katru dienu iet kā uz fronti... Jautājums, cik bieži viņi ir bijuši tajā ''karalaukā'', un cik bieži uz to ''fronti'' gājuši, ja atļaujas tā salīdzināt? Lai gan tās jau tikai metaforas... Tā sacīt – gleznains izteikums, lai norādītu uz situācijas sarežģītību un smagumu, kā arī uzsvērt savas personas svarīgumu. Bet lai nu paliek stāstnieki. Atgriezīsimies pie bukleta. Viss kas teikts par krīzi militāra konflikta rezultātā, ir tas, ka – jāpretojas, nedrīkst pakļauties iebrucējiem, nedrīkst ņemt dalību viņu pārvaldes institūcijās, jāgaida ko teiks radio un TV. Lai gan katram muļķim zināms, ka iebrucējs pirmām kārtām atslēdz un paralizē tieši medijus un informācijas izplatīšanas kanālus. Nav nekas minēts par evakuācijas iespējām – ja dodies bēgļu gaitās, tā ir tava problēma, kā tu to darīsi, un naivi cerēt, ka visās stacijās stāvēs vilcieni, lidostās gaidīs lidmašīnas, ostās kuģi, utt.. Nekas netiks organizēts, tādēļ bukletā nekas par to netiek minēts. Pretošanās. O, jā... Tas gan minēts. Esot jāpretojas. Un dažus teikumus vēlāk – pretošanos drīkst nodrošināt tikai Nacionālie bruņotie spēki (NBS) un Zemessardze (ZS). Ja neesi šo formējumu loceklis vai biedrs – sēdi mājās, un nepakļaujies, kas visdrīzāk novedīs pie beigu sākuma un pašām beigām. Tanī pat laikā ir pieminēta nez kāda tur ''partizānu kustība'' ar visām izrietošajām sekām, bet arī tikai NBS un ZS sastāvā. Līdz ar ko jāsecina, ka reāli nekādas pretošanās nebūs. Valdība ātri evakuēsies kopā ar savām ģimenēm un pat nedomās pretoties, jo to viņi nostiprinājuši ar Likumu, un uzņemsies ''valsts vadīšanu'' atrodoties trimdā. Kā tas notiek, un kas no tā izriet, mēs varam redzēt skatoties gan uz citu valstu pieredzēm un vēsturi, gan uz savas valsts pieredzi, vēsturi – trimdā esošā valdība ir tikai... - rupors bez iespējām un ārvalstu specdienestu bezmaksas darbaspēks. Arī punkts, ka pretošanos, t.sk. partizānu karu nodrošinās NBS un ZS ir maldīgs, jo pamatā abas šīs struktūras atradīsies tā sacamajā frontes līnijā, kamēr ''partizānu karš'' ir militāras operācijas ienaidnieka aizmugurē, kas nodrošina regulārās armijas iespējamu pārākumu frontē. OK, to zināmā mērā varētu nodrošināt nesakautās, izkliedētās ZS vienības konkrētās savās teritorijās, bet arī tam visam ir zināmi šķēršļi. Līdz ar to Latvijas iedzīvotājs kā tāds absolūti nav aizsargāts. Un ja nedod Dievs, tiešām notiek militārs konflikts, tad Latvijā ir 100% Ukrainas scenārijs, tikai ar to starpību, ka Latvija ir pārāk maza, un tās armija pārāk švaka, lai noturētu reālu ienaidnieku teiksim austrumvidzemes vai austrumlatgales robežās.
Ko darīt, lai viss tas nenotiktu? Pirmām kārtām sakārtot CA un starpinstitūciju koordināciju. Otrām kārtām sākt plānot, nevis šķērdēt. Treškārt – nevis dumji veidot ''copy – paste'' regulējumus, bet iesaistīt tiešām zinošus cilvēkus Aizsardzības stratēģijas un Krīzes vadības izveidē. Nevis šodienas ''supercilvēkus'' un ''ekspertus'', kas kā izrādās ir ''speciālisti'' visās jomās, bet gan tieši zinošus un kompetentus cilvēkus, kas var izstrādāt, izveidot, radīt Latvijas apstākļiem atbilstošu līmeņa stratēģiju, nevis no ''mātes Google'' izkopētiem citu valstu pakaļdarinājumu pielāgojumiem, kā tas ir tagad. Jeb kuras krīzes apkarošana un pārvarēšana sākas ar ''Krīzes štāba'' izveidi, un šī institūcija nav slepena, un nenotur slēgtās sēdes, kā to tagad dara šīs pandēmijas ''Krīzes vadības komisija'', jo pirmkārt šāds ''Krīzes štābs'' organizē, menedžē, komunicē, piesaista, uzklausa, otrkārt – krīze izplatās pati, un tā noteikti nav jāvada, bet ar to ir jācīnās.
Piemēram – kā izrādijās šīs krīzes sākumā, tad valsts nebija gatava šādai pandēmijai, jo Valsts maretiālajās rezervēs atklājās, ka vispār nav ELEMENTĀRĀ aprīkojuma cīņai ar šādu vai citādu vīrusu, un tas radīja augsni korupcijai un negodīgam biznesam. Tā pat ne Latvijas CA, ne NBS uz doto brīdi un līdz šim kopumā nebija (un vēl joprojām nav) tādas elementārās lietas, kā pārvietojamā lauka hospitāļa. Līdz ar to jautājumu var uzdot AM – jūs pretojoties esat paredzējuši iztikt bez ievainotajiem un traumētajiem? Mazliet smieklīgi. Bet šī krīze reāli parāda, ka tā pēc būtības ir. Tā pat par to saucamo ''partizānu karu'' – vai AM ir radījusi šodien bāzi šādam iespējamajam pretošanās veidam, vai prasti atstājusi to pašu iedzīvotāju ziņā pēc principa – ''gribēsi izdzīvot, gan jau izgrozīsies''. Vai ir radīta starpresoru komunikācija? Nav. Jo starpresoru komunikācija nenozīmē telefonu vai radiosakaru klātbūtni, bet gan daudz, daudz plašāku apjomu un sadarbību. Un šo ''vai'' ir simtiem un tūkstošiem. Un tā tas arī paliek ''vai'' līmenī. Uzdodiet konkrētus jautājumus mūsu ministriem, un atbilde būs – minūtes stostīšanās, tad centieni to visu novelt uz cita ministra pleciem, un visbeidzot paslēpjoties aiz tā, ka ''dotā informācija (kuras reāli nav) ir klasificēta (noslepenota) un tā vienkārši nav izpaužama. Jo nevar izpaust to, kā nav.
Un visa šī bēdīgā aina ir dēl tā, ka kā jau minēju – valdību un valsts pārvaldi kopumā vada ''supercilvēki'', ''eksperti'', kuri ideāli apguvuši ''copy-paste'' sistēmu, bet ne kripatas nesaprot no realitātes. Un ir spējīgi apvainoties, kad viņiem to pasaka tieši, lai gan GUDRS cilvēks parasti ieklausā, pārliecinās, strīdās, apdomā, un tikai MUĻĶIS uzsver savu taisnību kā dogmu vai pat aksiomu. Un tad mūsu valdība, ''eksperti'', ''supercilvēki'' brīnās, no kurienes rodas sazverestības teorijas un to izplatītāji, kur rodas tie, kas valdību tik lamā. Kā rezultātā ir divas nometnes – valsts pārvalde un sabiedrība, kas nevis cenšās apvienoties, bet gan dara visu, lai šo plaisu plestu plašumā. Pie kam, ja sabiedrība labprāt nāktu pretim, tad valsts pārvalde dara visu, lai tas nenotiktu. Mūsu valsts pārvalde labprāt cer un paļaujas uz ES, uz NATO, uz vakcīnām, ''māti Googli'', mistisko ''starptautisko pieredzi'' un dara visu, lai diskreditētu sabiedrību – valsts iedzīvotājus, kas ar saviem nodokļiem šo valsts pārvaldi uztur. Un tas tieši norāda uz valsts pārvaldes intelektu, vai uz tā neesamību.
Un izejot no visa iepriekš minētā, paši seciniet cik droša ir Latvija, un cik gatava tā ir jebkurai krīzei. Cik derīgs ir AM pārveidotais ''skautu buklets'' ārkārtas gadījumiem. Lai nu kā, bet uz doto brīdi Latvijā drošības pamati izriet no parunas – ''kas sevi sargās, to arī Dieviņš sargās'', un naivi cerēt, ka mūsu valdība un valsts pārvalde būtu spējīga aizstāvēt savu valsti, tās iedzīvotājus un labklājību. Vismaz pagaidām... Kamēr par ekspertiem un padomniekiem būs ''pietuvinātie'', ''supercilvēki'', ārzemju auditkompānijas, u.c., kamēr sava tauta un valsts iedzīvotāji būs tikai un vienīgi resurss un finanšu instruments.
Runāt par šo tēmu varētu bezgalīgi. Tādēļ šoreiz ir tikai dažas galvenās tēzes. Pie kam rakstīt vairāk neredzu vajadzības, jo esmu pārliecināts, ka tikai retais izlasīs to visu līdz šai vietai.
Paldies visiem, kas izlasīja, un kas atbalsta.