Cik spēcīga ir valsts drošība.

Kā zinām, š.g. 24.februārī sākās KF militārā invāzija Ukrainā. Eiropā sākās karš.

Uz šo brīdi ir skaidrs, ka Ukraina cīnās gan visas Eiropas, gan zināmā mērā arī Pasaules vietā. Un kamēr Ukraina ir spējīga pretoties un pat uzvarēt Krievijas karaspēku, mēs esam nosacītā drošībā.

Tieši tā – nosacītā drošībā, jo zināmu karu mēs esam zaudējuši. Mēs esam zaudējuši hiobrīdkara informatīvās ''speciālās operācijas'' fāzi. Zaudējuši pilnībā un reāli ciešam no sekām. Trīsdesmit gadu ilgā gļēvulība, korupcija varas gaiteņos, neizlēmība, vēlme nosēdēt uz vairākiem krēsliem, dzīvošana pēc pašizdomātiem postulātiem – ''kā uz visu skatīsies Eiropa, un vai Austrumi mūs sapratīs''. Un visi šie cēloņi ir sakarīgi noveduši līdz sekām.

Trīsdesmit gadu garumā nav atrisināts nepilsoņu jautājums, tādejādi uzturot un vairojot ''piekto'' kolonnu. Trīsdesmit gadu garumā nebija un nav atrisināts informatīvas dezinformācijas problēma, un bieži pat izmantota pastāvošās varas interesēs, pierobežas informatīvais lauks vēl jo projjām atrodas KF un Baltkrievijas ietekmē. Sekas tam mēs redzējām šajā 9 un 10 maijā. Šis ir tas hibrīdkara posms, ko esam zaudējuši. 2006 – 2007 gadā Saeima lēma par līdzekļu piešķiršanu, lai pierobežā izveidotu spēcīgu valsts sabiedriskā TV un radio apraidi. Precīzi neatceros – piešķīra šos līdzekļus vai nē, bet... Šodien mēs redzam sekas. Mēs redzam, kā Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie intervijā histēriski cenšās pierādīt to, ka Ukrainā civiliedzīvotājus iznīcina ukraiņu nacionālisti, un ka KF karaspēks tikai un vienīgi ''aizstāv'' neviena neatzītās L/DTR. Un to Latvijas varas un valdības iestādes ir pieļāvušas, un pieļauj vēl tagad. Tā vietā lai risinātu jautājumus, kuri šobrīd ir ''bumba ar laika degli'', IeM ministre M.Golubeva dodas ''atvaļinājumā'' uz Spāniju. Brīdī, kad valsts iekšpolitika ir nokaitēta, kad cenas un inflācija pārsniedz jeb kādas saprāta robežas (izņemot valdības algu pieaugumu) – iekšlietu ministre atpūšas. Laikā, kad vēl joprojām austrumu un dienvidaustrumu robežas ir cauras kā drāšu žogs (kura tur starp citu tā arī nav) – ministre gozējas Spānijas saulītē. Kur vēl ideālāk.

Aizsardzības ministrs A.Pabriks uzsācis priekšvēlēšanas kampaņu apbraukājot Latvijas reģionus, un (!!!), un tiekoties ar uzņēmējiem piedāvā ražot produkciju priekš Latvijas bruņotajiem spēkiem. Beidzot. Tad, kad gailis piektajā punktā ieknābis. Tomēr paliek neatbildēts cits jautājums – ko drīkst ražot, jo iepriekš, tie, kas kaut ko gribēja ražot priekš NBS un ZS, nespēja iziet atbilstošo sertifikāciju, kur vara un valdība aizbildinājās ar to, ka pietiekot arī ar iepirkumiem. Kā redzam – nepietika. Līdz pat šim brīdim Latvijā tā arī vēl nav ātrā brīdinājuma pretgaisa aizsardzības sistērmas. Līdz neko no tā neizvietoja, jo bail bija no KF ''dusmām'' un atbildes reakcijas. Lai gan tas būtu vairāk attiecināms uz tiešās aizsardzības sistēmām. Brīdinājumu sistēmas nozīmē radaru izvietošanu, kamēr pašas raķetes varētu atrasties Polijā, jo attālums un ātrums pārtveršanai pilnībā pietiktu, ja runa ir par vidējā rādiusa raķetēm. Tanī pat laikā šodiena Ukrainā pierāda, ka KF perfekti izmanto taktiskās raķetes, un kaut vai šī iemesla dēļ uz robežas sen jau varēja stāvēt tiešā pretgaisa aizsardzība, jo KF raķetes atrodas tiešā valsts robežu tuvumā. Protams, ka Latvija neuzbūvēs raķetes. Bet pretgaisa sistēmu programatūra? Karavīru ekipējums? Ikdienas lietojuma preču ražošana? Un pat mazā munīcija, taktiskie mazgabarīta droni (kādus ukraiņi izveidojuši jau kara laikā no parastajiem veikalā nopērkamajiem komercdroniem). Kādēļ Latvijā ekonomika ir atdalīta no valsts drošības? Par to A.Pabriks klusē. Viņš tikai sola, ka ja paliks vēl vienu termiņu valdībā, tad nu gan beidzot viss būšot.

Informatīvo karu mēs esam zaudējuši. Un jācer, ka ukraiņi spēs novērst konvenciālā kara iespējas citās Eiropas valstīs. Protams, ka redzot KF histēriju un maniakālo idiotismu, nekur vēl nav teikts, ka KF kādā brīdī nesāk izmantot taktiskos kodolieročus. Un tad mēs zaudējam arī visu pārējo, jo kā izrādās, tad pašvaldības Civilās aizsardzības ietvaros nespēj nodrošināt iedzīvotāju drošību. Ko par to saka mūsu ''72 stundu buklets''? Buklets saka – nomazgājieties ar ziepēm dušā... Taisni gribas piebilst cinisku piezīmi.

Ir skaidrs tikai viens – šādi nedrīkst turpināties. Neticiet tiem, kas jums sola drošību nākotnē, kad esot pagātnē un tagadnē neko no tā nav darījuši. Dzīvot drošā valstī nav grēks, bet gan sasniegums, ko var panākt tikai ar profesionāļu komandu.

Latvijas drošība krīzes situācijās.

Jau sen gatavojos apspriest šo jautājumu, vien laika bija pamaz, kā arī informācijas nepilnības. Un šoreiz lieti spēkā bija vecais teiciens: '' Kas lēni nāk, tas labi nāk...''

Viss sākās ar valdības un Aizsardzības ministrijas (AM) izveidoto un plašai sabiedrībai publiskoto, un caur VID EDS katram nosūtīto ''Krīzes bukletu''. Ko tajā cerēju sagaidīt? Konkrēti izklāstītu dienestu, institūciju un sabiedrības rīcības plānu dažādās krīzes situācijās. Ko reāli tajā ieraudzīju? Atgādinājuma lapiņu skautiem. Jā, jā... Tādi ''bukleti'' tiek izsniegti skautiem, lai tie vienmēr atcerētos, kas jāņem līdzi tādā vai citādā pasākumā. Līdz ar ko ir skaidrs, ka nekādas reālās drošības stratēģijas Latvijai nav. Nav nevienā iespējamajā krīzē.

Ko tad mums vēsta šis buklets. Nu pirmām kārtām nepieciešamo lietu kopumu, kas būtu jāpaņem līdz, ja kaut kādas krīzes rezultātā jāatstāj dzimtā pajumte. Tik daudz skaidrs, un pilnīgi iespējams, ka tas ļaudīm jāatgādina, lai gan ar visu šo bukletu būs vismaz 30%, kam nekā nebūs, jo redz tajā X stundā nebiju mājās, vai arī citi 100 un viens iemesls. Parazīti starp cilvēkiem nav izzūdams jēdziens. Kas tālāk? Tālāk skaidrojums, ka jāklausās radio un jāskatās TV. Viss... Un tas tik tiešām ir TOTĀLS VISS. Kādēļ? Tālāk pa punktiem vispārīgi, lai beigās norādītu uz konkrētiem trūkumiem.

Jāsāk uzreiz ar krīzi, kas pašlaik valda. Pandēmija. Tā ir viena no krīzes paveidiem. Paldies, Dievam, pajumte nav jāatstāj, neaizskaramās rezerves nav jāaiztiek – sēdi klubkrēslā un klausies radio, skaties TV. Un ko mēs tur redzam un dzirdam? Ziņas kā no frontes – tik un tik ievainoti (inficēti), tik un tik kritušie. Un patstāvīgs atgādinājums, kādas šausmas ir uz ielām, kādas šausmas ir vēl kaut kur. Ne vārda par to, kā ar to cīnīties, kas būtu jādara, kā kopīgi pretoties. Jā, zinu, tulīt daudzi iebildīs, ka man nav taisnība, jo valdība katru dienu atkārto medijos par ierobežojumiem, tātad tomēr pastāsta kas notiek, kā rīkoties, utt.. Bet tā nav, jo ierobežojumu motivācija netiek izklāstīta, ekonomikas apturēšanas iemesli netiek klāstīti. Ir tikai vispārējā informācija, ka viss tiek darīts it kā viena mērķa labā – pardzīvot šo pandēmiju. Un atslēgas vārds šeit ir – PĀRDZĪVOT. Pārējais, ko mums stāsta par ''tikai kopīgi'', ''tikai atbildīgi'' – tas viss, lai slēptu savu bezspēcību, nezināšanu, neorganizētību. Līdz ar to no medijiem mēs neiegūstam nekādu vajadzīgu informāciju, kas palīdzētu pārvarēt krīzi. Tā vietā mēs dzirdam tikai to, ka viss ir slikti, un būs (iespējams un noteikti) vēl sliktāk, bet kā mēs dzīvosim, kad viss tas beigsies. Tikai ne vārda par to, kad tas beigsies, un ko darīsim, ja nebeigsies vispār. Tā vietā mūsu valdība kā trešais tēva dēļs cer uz brīnumu. Sākumā tā bija vasara, tagad vakcīna. Lai gan skaidri tiek pateikts, ka gan viens, gan otrs var samazināt vīrusa izplatību, bet absolūti nav tiešas skaidrības, vai varēs tādejādi tikt no šī vīrusa vaļā pa visam, un ko darīt, un kā sadzīvot ar to, jo visdrīzāk jāsaprot, ka šis vīruss, kā daudzi citi ir ienākuši mūsu pasaulē uz palikšanu. Tā vietā mums ir patstāvīga informācija par veselības nozares teju, teju sagrūšanu, un informācija, ka valsts nav spējusi agrāk, un vēl vairāk nespēj garantēt šīs nozares dzīvotspēju, kā arī iespējamo un ļoti nepieciešamo aprīkojumu.

Dabas katastrofas. Tās ir globālas, gan lokālas krīzes situācijas. Un šajā bukletā par to, kā rīkoties nav ne vārda. Pie kam klausīties radio, vai skatīties TV, var būt visnotaļ apgrūtinoši, it sevišķi TV. Ja jau reiz tas ir krīzes buklets, tad tajā būtu jābūt vismaz vispārējam aprakstam pie konkrēta gadījuma, norādot, kura institūcija būs atbildīga, kas koordinēs krīzes situāciju, kur meklēt palīdzību, kas nodrošinās evakuāciju, kādā secībā evakuācija notiks, utt. Bet par visu šo – klausieties radio, skatieties TV. Patiesībā jau valdība neko citu nevar piedāvāt, jo šādās krīzes situācijā atbildīgā institūcija visās civilizētajās valstīs ir Civilā Aizsardzība (CA). Institūcija, kura Latvijā ir tikai uz papīra, kurā ir kaut kādi vadītāji, kas saņem atalgojumu, un kuriem nav absolūti nekāda darboties spējīga reglamenta, resursu, koordinācijas shēmu, utt.. Ja tas viss ir, tad tas ir tāds ''valsts noslēpums'', ka par to nezin paši CA vadoņi, kur nu vēl sabiedrība. Ļoti reāli apskatāms un ''taustāms'' piemērs bija PSKUS (Paula Stardiņa Klīniskās Universitātēs slimnīca), kad tajā kāds ''asprātis'' pajokoja par ''ievietoto sprāgstvielu''. Kas notika? Normāla Latvijas parādība – HAOSS. Kā teica mana vecāmāte – ''skrēja, ķēra, pūta, padeva ūdeni...'' Un viss. Pie kam cilvēkus, kas pēc savas iniciatīvas centās šos haosu sakārtot, vēlāk atbildīgā ministrija lamāja, nopēla. Radio un TV par notiekošo sāka ziņot tikai stundu pēc haosa sākuma. Pie kam ziņoja faktu par to, ka kāds kaut kur zvanījis, par kaut ko brīdinājis, bet ne vārda par to, kā, kas koordinēs šo krīzes situāciju, kur griezties cilvēkiem pēc palīdzības un informācijas, uz kurieni un kā tiek evakuēti piederīgie. Šāda informācija sāka parādīties tikai pēc tam, kad PŪLIS lēnām sāka palikt nekontrolējams. Tad kāds no ''augšas'' attapās, un caur medijiem ''iedeva'' vispārējo informāciju. Daudzi par savu piederīgo atrašanās vietām uzzināja tikai nākamajā dienā. Daudzi ''uz sitiena'' izrakstītie palika ietves malā nezinot ko darīt tālāk, jo PSKUS atradās atvesti no attālas Latvijas perifērijas. Un tāds haoss Latvijā būs jebkurā krīzes situācijā. Un buklets šeit nepalīdzēs, jo tajā nav ne burta par to, kā kas, kur, kad.

Ļaunākā un baisākā no visām krīzēm – KARŠ... Šodien man krīt uz nerviem dažu ''gudreļu'' izteicieni, ka viņi strādā karalauka medicīnas apstākļos, un jaunizceptais veselības ministrs uz darbu katru dienu iet kā uz fronti... Jautājums, cik bieži viņi ir bijuši tajā ''karalaukā'', un cik bieži uz to ''fronti'' gājuši, ja atļaujas tā salīdzināt? Lai gan tās jau tikai metaforas... Tā sacīt – gleznains izteikums, lai norādītu uz situācijas sarežģītību un smagumu, kā arī uzsvērt savas personas svarīgumu. Bet lai nu paliek stāstnieki. Atgriezīsimies pie bukleta. Viss kas teikts par krīzi militāra konflikta rezultātā, ir tas, ka – jāpretojas, nedrīkst pakļauties iebrucējiem, nedrīkst ņemt dalību viņu pārvaldes institūcijās, jāgaida ko teiks radio un TV. Lai gan katram muļķim zināms, ka iebrucējs pirmām kārtām atslēdz un paralizē tieši medijus un informācijas izplatīšanas kanālus. Nav nekas minēts par evakuācijas iespējām – ja dodies bēgļu gaitās, tā ir tava problēma, kā tu to darīsi, un naivi cerēt, ka visās stacijās stāvēs vilcieni, lidostās gaidīs lidmašīnas, ostās kuģi, utt.. Nekas netiks organizēts, tādēļ bukletā nekas par to netiek minēts. Pretošanās. O, jā... Tas gan minēts. Esot jāpretojas. Un dažus teikumus vēlāk – pretošanos drīkst nodrošināt tikai Nacionālie bruņotie spēki (NBS) un Zemessardze (ZS). Ja neesi šo formējumu loceklis vai biedrs – sēdi mājās, un nepakļaujies, kas visdrīzāk novedīs pie beigu sākuma un pašām beigām. Tanī pat laikā ir pieminēta nez kāda tur ''partizānu kustība'' ar visām izrietošajām sekām, bet arī tikai NBS un ZS sastāvā. Līdz ar ko jāsecina, ka reāli nekādas pretošanās nebūs. Valdība ātri evakuēsies kopā ar savām ģimenēm un pat nedomās pretoties, jo to viņi nostiprinājuši ar Likumu, un uzņemsies ''valsts vadīšanu'' atrodoties trimdā. Kā tas notiek, un kas no tā izriet, mēs varam redzēt skatoties gan uz citu valstu pieredzēm un vēsturi, gan uz savas valsts pieredzi, vēsturi – trimdā esošā valdība ir tikai... - rupors bez iespējām un ārvalstu specdienestu bezmaksas darbaspēks. Arī punkts, ka pretošanos, t.sk. partizānu karu nodrošinās NBS un ZS ir maldīgs, jo pamatā abas šīs struktūras atradīsies tā sacamajā frontes līnijā, kamēr ''partizānu karš'' ir militāras operācijas ienaidnieka aizmugurē, kas nodrošina regulārās armijas iespējamu pārākumu frontē. OK, to zināmā mērā varētu nodrošināt nesakautās, izkliedētās ZS vienības konkrētās savās teritorijās, bet arī tam visam ir zināmi šķēršļi. Līdz ar to Latvijas iedzīvotājs kā tāds absolūti nav aizsargāts. Un ja nedod Dievs, tiešām notiek militārs konflikts, tad Latvijā ir 100% Ukrainas scenārijs, tikai ar to starpību, ka Latvija ir pārāk maza, un tās armija pārāk švaka, lai noturētu reālu ienaidnieku teiksim austrumvidzemes vai austrumlatgales robežās.

Ko darīt, lai viss tas nenotiktu? Pirmām kārtām sakārtot CA un starpinstitūciju koordināciju. Otrām kārtām sākt plānot, nevis šķērdēt. Treškārt – nevis dumji veidot ''copy – paste'' regulējumus, bet iesaistīt tiešām zinošus cilvēkus Aizsardzības stratēģijas un Krīzes vadības izveidē. Nevis šodienas ''supercilvēkus'' un ''ekspertus'', kas kā izrādās ir ''speciālisti'' visās jomās, bet gan tieši zinošus un kompetentus cilvēkus, kas var izstrādāt, izveidot, radīt Latvijas apstākļiem atbilstošu līmeņa stratēģiju, nevis no ''mātes Google'' izkopētiem citu valstu pakaļdarinājumu pielāgojumiem, kā tas ir tagad. Jeb kuras krīzes apkarošana un pārvarēšana sākas ar ''Krīzes štāba'' izveidi, un šī institūcija nav slepena, un nenotur slēgtās sēdes, kā to tagad dara šīs pandēmijas ''Krīzes vadības komisija'', jo pirmkārt šāds ''Krīzes štābs'' organizē, menedžē, komunicē, piesaista, uzklausa, otrkārt – krīze izplatās pati, un tā noteikti nav jāvada, bet ar to ir jācīnās.

Piemēram – kā izrādijās šīs krīzes sākumā, tad valsts nebija gatava šādai pandēmijai, jo Valsts maretiālajās rezervēs atklājās, ka vispār nav ELEMENTĀRĀ aprīkojuma cīņai ar šādu vai citādu vīrusu, un tas radīja augsni korupcijai un negodīgam biznesam. Tā pat ne Latvijas CA, ne NBS uz doto brīdi un līdz šim kopumā nebija (un vēl joprojām nav) tādas elementārās lietas, kā pārvietojamā lauka hospitāļa. Līdz ar to jautājumu var uzdot AM – jūs pretojoties esat paredzējuši iztikt bez ievainotajiem un traumētajiem? Mazliet smieklīgi. Bet šī krīze reāli parāda, ka tā pēc būtības ir. Tā pat par to saucamo ''partizānu karu'' – vai AM ir radījusi šodien bāzi šādam iespējamajam pretošanās veidam, vai prasti atstājusi to pašu iedzīvotāju ziņā pēc principa – ''gribēsi izdzīvot, gan jau izgrozīsies''. Vai ir radīta starpresoru komunikācija? Nav. Jo starpresoru komunikācija nenozīmē telefonu vai radiosakaru klātbūtni, bet gan daudz, daudz plašāku apjomu un sadarbību. Un šo ''vai'' ir simtiem un tūkstošiem. Un tā tas arī paliek ''vai'' līmenī. Uzdodiet konkrētus jautājumus mūsu ministriem, un atbilde būs – minūtes stostīšanās, tad centieni to visu novelt uz cita ministra pleciem, un visbeidzot paslēpjoties aiz tā, ka ''dotā informācija (kuras reāli nav) ir klasificēta (noslepenota) un tā vienkārši nav izpaužama. Jo nevar izpaust to, kā nav.

Un visa šī bēdīgā aina ir dēl tā, ka kā jau minēju – valdību un valsts pārvaldi kopumā vada ''supercilvēki'', ''eksperti'', kuri ideāli apguvuši ''copy-paste'' sistēmu, bet ne kripatas nesaprot no realitātes. Un ir spējīgi apvainoties, kad viņiem to pasaka tieši, lai gan GUDRS cilvēks parasti ieklausā, pārliecinās, strīdās, apdomā, un tikai MUĻĶIS uzsver savu taisnību kā dogmu vai pat aksiomu. Un tad mūsu valdība, ''eksperti'', ''supercilvēki'' brīnās, no kurienes rodas sazverestības teorijas un to izplatītāji, kur rodas tie, kas valdību tik lamā. Kā rezultātā ir divas nometnes – valsts pārvalde un sabiedrība, kas nevis cenšās apvienoties, bet gan dara visu, lai šo plaisu plestu plašumā. Pie kam, ja sabiedrība labprāt nāktu pretim, tad valsts pārvalde dara visu, lai tas nenotiktu. Mūsu valsts pārvalde labprāt cer un paļaujas uz ES, uz NATO, uz vakcīnām, ''māti Googli'', mistisko ''starptautisko pieredzi'' un dara visu, lai diskreditētu sabiedrību – valsts iedzīvotājus, kas ar saviem nodokļiem šo valsts pārvaldi uztur. Un tas tieši norāda uz valsts pārvaldes intelektu, vai uz tā neesamību.

Un izejot no visa iepriekš minētā, paši seciniet cik droša ir Latvija, un cik gatava tā ir jebkurai krīzei. Cik derīgs ir AM pārveidotais ''skautu buklets'' ārkārtas gadījumiem. Lai nu kā, bet uz doto brīdi Latvijā drošības pamati izriet no parunas – ''kas sevi sargās, to arī Dieviņš sargās'', un naivi cerēt, ka mūsu valdība un valsts pārvalde būtu spējīga aizstāvēt savu valsti, tās iedzīvotājus un labklājību. Vismaz pagaidām... Kamēr par ekspertiem un padomniekiem būs ''pietuvinātie'', ''supercilvēki'', ārzemju auditkompānijas, u.c., kamēr sava tauta un valsts iedzīvotāji būs tikai un vienīgi resurss un finanšu instruments.

Runāt par šo tēmu varētu bezgalīgi. Tādēļ šoreiz ir tikai dažas galvenās tēzes. Pie kam rakstīt vairāk neredzu vajadzības, jo esmu pārliecināts, ka tikai retais izlasīs to visu līdz šai vietai.

Paldies visiem, kas izlasīja, un kas atbalsta.

Drošība un vīruss 4

Šis būs tāds dīvains raksts. Šeit pamatā būs tikai jautājumi, uz kuriem atbildes katru dienu būtu jāsniedz Veselības ministrijai, epidemiologiem un citām kompetentām institūcijām. Pie jautājumiem būs arī mani skaidrojumi, kurus esmu guvis no dažādiem medijiem, tiešām sarunām ar speciālistiem un ne tikai. Skaidrojumi, lai tai daļai ļaužu, kas ir iedomājušies, ka drīkst domāt citu vietā, liktu sākt domāt savā vietā. Lai tā daļa ļaužu, kas saskatījušies mūsu TV, saklausījušies mūsu radio veicina valsts radīto paniku, aizdomātos par savu, maigi izsakoties, neētisko rīcību.

Pirms aāku apspriest jautājumus, uzreiz vēlos paskaidrot, ka es neesmu tas, kas noliedz maskas, kas apvainojas par ierobežojumiem, bet neesmu arī tas, kas to visu bez ierunām atbalsta. Tad nu sākam...

Maskas. Viens no ierobežojumu veidiem – masku nēsāšana sabiedriskās vietās un sabiedriskajā transportā. Par to, ka maskas jānēsā – pilnīgi piekrītu. Jautājums citā – KAM? Visi tie grafiskie attēli, kas tiek publicēti, maigi izsakoties, ir pasaku bildītes, un neatbilst patiesībai, par ko liecina arī vēl pavasarī Dumpja kunga, Perevoščikova kunga un pašas ministres izteikumi, kas tagad pēkšņi ir diametrāli pretēji. To, ka par maskām ''fano'' ministru prezidents Kariņš, es neizteikšos, jo šo personu nekad neesmu uztvēris nopietni. Daudzi man stāsta, ka maskas jānēsā visiem, jo neviens nevar būt drošs, ka nav slims, vai vismaz vīrusa nēsātājs. Šādu apgalvojumu uzskatu vispār par kaut ko stulbu. Pirmkārt – kas tu par cilvēku, ja neesi spējīgs uz tādu nieku, kā sava organisma pārzināšanu? Otrkārt – cik sociāli atbildīgs esi tu, ja neesi spējīgs kontrolēt to, ar ko tu tiecies, kur un kādēļ, ja pēkšņi nezini, vai tevi nav inficējis kāds tavs draugs. Tālāk – kā zināms, maska var pasargāt no inficēšanās tikai tad, ja to nēsā inficētais. Veselo nekāda maska nepasargās – šim iemeslam domātas gāzmaskas un speciālie respirātori. Un tagad par pašām maskām. Pilns internets pilns ar piedāvājumiem. Sākot no medicīniskajām, vai ķirurģiskajām maskām, kuru patiesā pašizmaksa ir 0,05 EUR/gb, beidzot ar paša kreatīvākā dizaina maskām. Rezultātā pati maska jau ir zaudējusi jeb kādu jēgu, jo piemēram parastais celtniecības putekļu respirators neaizsargās ne veselo no slimā, ne otrādi. Tas pats ar visa veida kokvilnas, linu, atlasa, muslīna, utt., materiālu maskām – no viņām absolūti nekādas jēgas, nevienā virzienā. Tai pat laikā šalles, lakatiņi netiek uzskatīti par ''masku'', lai gan efekts praktiski tas pats. Starp citu, atklāšu noslēpumu – šalle no tīras aitas villas ir daudz, daudz labāka, nekā pat ķirurģiskā maska, jo aitas villa vismaz ir antialerģiska un antibaktereloģiska. Tā pat, skatoties, kā cilvēki nēsā maskas, ir skaidrs, ka patiesas skaidrības par masku nozīmi ir tikai kādiem 5% iedzīvotāju. Lai gan, ja redz, cik nepareizi masku nēsāšanu, uzvilkšanu un noņemšanu demonstrē klīniku ''speciālisti'' un pati veselības ministre, tad jāapsveic sabiedrība par to vien, ka masku spēj uzrādīt, kur nu vēl uzvilkt. Tādēļ kopējais jautājums – Vai tomēr nav tā, ka obligātā masku nēsāšana ir tikai un vienīgi biznesa projekts, kuram ar vīrusa ierobežošanu nav nekāda reāla sakara?

Izolācija. Viens no ierobežojumu veidiem – pašizolācija. Karantīnu es pat neaizskāršu, jo tur visam jābūt tik strikti, ka pat runāt nav vērts. Bet pašizolācija ir kaut kas starp neko un karantīnu. Tātad pēc tikšanās ar ''kontaktpersonu'', vai pēc atgriešanās no ārzemēm, personai ir jābūt desmit dienu pašizolācijā, kuras laikā viņai jāseko līdzi savam veselības stāvoklim. Nedrīkst atrasties sabiedriskās vietās ar lielu cilvēku pulcēšanos, un... Tas arī viss. Jo uz veikalu pēc pārtikas ''ātri'' aiziet drīkst. Izmantot sabiedrisko transportu, ja nav citu iespēju – drīkst. Pastaiga svaigā gaisā netiek apspriesta. Bet līdz ar to jautājums – kur tad ir tā pašizolācija, ja pat pēc viena veikala apmeklējuma, vai vienas pieturas brauciena sabiedriskajā transportā, inficēto skaita pieaugums iespējams pluss 300%? Līdz ar to reāli notiek nevis pašizolācija, bet gan veselās sabiedrības izolācija no slimajiem, vai arī tīša veselās sabiedrības apzināta inficēšana.

Vīruss. Es neesmu no tiem, kas noliedz paša vīrusa pastāvēšanu. Nē, tas ir, tas pastāv un... PASTĀVĒS... Bet vai tādēļ katru dienu visās ziņās jāziņo, kā no frontes līnijas – kādi panākumi, cik ievainoti, cik krituši, tādejādi veicinot paniku un nedrošību, kas absolūti neveicina cīņu pret vīrusu? Tā piemēram šodien dzirdēju, ka Perevoščikova kungs ziņo, ka patreiz ar COVID-19 pamatā slimo bērni un sociāli aktīvie cilvēki. Pag, pag... Arī pagājušo gadu, pirms pieciem gadiem, pirms desmit, divdesmit, utt., gadiem šajā laikā ar Akūta Respiratora Vīrusa Infekciju (ARVI) slimoja pamatā bērni un sociāli aktīvi cilvēki. Tāda diemžēl ir šīs klimatiskās joslas blakne. Un kā min paši virusologi, tad COVID-19 ir CORONA vīrusa vēl viens atvasinājums, bet pasaulē kopumā zināmi vairāki desmiti CORONA atvasinājumi. Līdz ar to jautājums – vai ir 100% zināms, ka testi, kurus izmanto COVID-19 noteikšanai, ir tik precīzi, ka spēj izdalīt tikai un vienīgi COVID-19 aminoskābju ķēdes DNS, un nereaģē, ja cilvēkam ir kāds cits, iespējami nekaitīgs CORONA vīrusa atvasinājums. Un tā rezultātā visi ''vojenoje inform bjuro'' dati iespējams ir uzpūsti, nevis reāli patiesi. Bet neskatoties uz to, panika tiek sēta....

Vakcīna. Mūs katru dienu biedējot ar vīrusu, atgādina, ka vakcīnas joprojām neesot. Un es neesmu pārliecināts, ka tā tā arī parādīsies, un ja pat parādīsies, tad tai būs aktivitāte. Ja var ticēt PVO un publikācijām starptautiskos plašpazīstamos medijos, tad COVID-19 uz šo brīdi jau vairākkārtīgi ir mutējis. Tas ir iemesls, kādēļ cilvēkiem neveidojas patstāvīgā imunitāte, un pēc slimības radušās antivielas trīs mēnešu laikā kļūst neefektīvas. Jautājums – ja jau imunitāte pret vīrusu nerodas dabīgā ceļā tiem, kas reāli izslimojuši ar COVID-19 (ja tas tiešām bija ''19''), vai tā radīsies vakcīnas rezultātā? Vai varbūt jāizskata variants, kā iegūt antivielas no paša slimnieka, tās strauji pavairot, un ievadīt slimniekam atpakaļ, tādejādi palīdzot organismam vieglāk cīnīties ar slimību reāllaikā? Zinu, ka dažu infekciju ārstēšanai izmanto tieši šādu metodi, jo iemesls ir tieši tāds – neveidojas ilgstoša imunitāte. Neesmu mediķis, bet kaut kas liek domāt, ka D.Trampa ''starujā'' atveseļošanās ir saistīta tieši ar šādu metodi, ja vien tā nav priekšvēlēšanu PR kampaņas sastāvdaļa. Vēl, valdība vēl pavasarī epidemiologiem izdalīja gandrīz pusmiljonu Eiro infekcijas pētīšanai lai rastu iespējas vīrusa izplatību ierobežot. Ja neskaita U.Dumpja retorikas pēkšņas izmaiņas, nekādus citus ''atklājumus'' vīrusa izplatībai un šī pusmiljona iztērēšanai neesmu dzirdējis.

Lūk šie jautājumi, par kuriem būtu jādiskutē visos medijos. Šie ir tie jautājumi, atbildes uz kuriem mazinātu esošo paniku, haosu, veicinātu pašdisciplīnu un sapratni. Bet izskatās, ka pie mums un pasaulē kopumā maskas ir kļuvušas par prastiem aksesuāriem, kā tauriņš pie smokinga un broša pie vakarkleitas, uz kura var izšūt valsts karodziņu diplomātiskajam protokolam (savādāk, kā atpazīsi, kurš ir kuras valsts amatpersona), vai kādu jēlu asprātību vienkārši sevis izrādīšanai.

Paldies visiem, kas lasījuši. Paldies par jūsu komentāriem un diskusijām, kas ir visnotaļ auglīgas. Nu un vislielākais paldies atbalstītājiem. Tieši jūs palīdzat radīt jaunus rakstus.

Drošība un vīruss 3

Nu lūk. Vasara beigusies, un mūsu valdības ilgi gaidītais otrais COVIDa vilnis ir klāt. Un vēl kā... Pilnībā apsteidzot Eiropu, un atsevišķās dienās pat cenšoties izcelties Pasaules vidū, tik problēma tāda, ka mums iedzīvotāju tā pamazāk. Bet... Vai tas ir pārsteigums? Nē, nemaz nē, jo lai cik dīvaini tas nebūtu, tas viss bija paredzams.

Šeit nebūs sazvērestību teoriju, lai gan visa situācija uz to vien uzprasās. Šeit būs vienkārša analīze, kas balstīta uz sarunām ar nozaru speciālistiem, un vienkārša loģiskās ķēdes vīšana, kas daudziem aizdedzinās piekto punktu – gan tiem, kas atbalsta sazvērestības, gan tiem, kas akli blenž veselības ministres un premjerministra mutēs, gan troļļiem, kam vienalga kas notiek – galvenais pašapliecināties. Tātad reāli šo rakstu saprastu kādi 15%, bet reāli to spēs kādi 3%, jo ir kāda paralēla nelaime – ir jāmāk lasīt.

Tā kā ''otrais vilnis'' ir klāt, ir vērts padomāt – kādēļ? Kādēļ tas tomēr atnāca, ja pavasarī mēs bijām tik veseli, un vasarā praktiski superveseli. Likās jau, ka vīruss Latvijai iet ar līkumu, un tie atsevišķie gadījumi vairāk ir kā izņēmums no normas, nekā kāda tur likumsakarība. Bet redz nē. ''Otrais vilnis'' ir klāt, un pie kam ar drausmīgi lielu uzviju. Tiem kam cieņā sazvērestības, iesaku skatīties Francijas virzienā, jo ''lēciens'' sākās tieši pēc Makrona vizītes. Iespējams, ka Makrons nokaunināja mūsu Levitu un Kariņu, - sak ''Nu kā tad tā, kā tad jūs tā no ES kopējās bildes te lecat ārā?''. Bet varbūt, viss ir daudz vienkāršāk – patiesībā mūsu valdībai nav nekādas sapratnes par notiekošo, nav reālu rīcības plānu, kā rezultātā katru piektdienu paskatās Vecās Eiropas virzienā – ko šie tur jaunu izgudrojuši, un lūk ieviesīsim to arī mums. Lai gan skatoties uz visu to no malas, rodas jautājums – ''Kādēļ cenšās ierobežot veselos, bet absolūti neko nedara ar inficētajiem?

Atbildēt uz šo jautājumu nespēj neviens. Vai arī negrib. Latvijā, kā pārējā ''progresīvajā pasaulē'', izņemot dažas Skandināvijas valstis (par kurām pat mediji klusē, atšķirībā no pavasara) katra persona, kurai nav jau pierādīta infekcija – ir potenciāli slima. Un spriežot pēc mūsu VM un MK kopējā viedokļa – tas ir tikai laika jautājums, kad visi būs inficēti. Un līdz ar to sākam ieviest veselo cilvēku dzīves ierobežošanu. Jā, skan tas viss absurdi, bet tomēr...

It kā no loģikas, būtu jāierobežo inficēto personu brīvība, kas rezultātā neļautu vīrusam izplatīties tālāk. Bet nē, mums viss otrādi – inficētie var darīt ko grib, bet veselie – ierobežoti. Vēl viduslaikos, kad blosījās tādas infekcijas, kā mēris, bakas utt., cilvēki zināja – ierobežo inficēto rajonus, lai infekcija neizplatās tālāk. Protams, tas notika barbariski, neievērojot cilvēku tiesības, utt., lai gan... It kā tagad to ievērotu.

Latvijā dzīvo ap 1,85 miljoni iedzīvotāju. Kāda daļa no viņiem atrodas ārzemēs. Saslimušo skaits ir nepilni trīs tūkstoši. Tātad apmēram tikai 0,15% ir inficēti, no kuriem puse ir atveseļojusies. Jā, ir četrdesmit mirušo, bet ja paskatās vecuma robežas, un hronisko slimību komplektu, tad lai arī cik tas nebūtu ciniski, bet COVIDs tikai pielika punktu. Tik pat labi COVIDa vietā būtu šīs sezonas gripa, no kuras starp citu slimo un mirst vairāk, nekā no COVIDa. Lai gan kaut kas liek domāt, ka šogad statistika būs savādāka, un ''līderis'' būs tomēr COVID. Jautājums – vai tiešām vieglāk ierobežot 99,85% iedzīvotāju, vai tomēr 0,15%? Mūsu valdība uzskata, ka pirmos ierobežot ir vieglāk, un rezultātā katru piektdienu spriež par ''drošības pasākumu'' izstrādi.

Maskas – uz doto brīdi obligātas sabiedriskajā transportā, lai gan pusotru mēnesi atpakaļ Perevoščikovs stāstīja, ka sabiedriskajā transportā inficēties esot nereāli. Un tur ir patiesība, ja ierobežo slimos nevis veselos. Bet nē – mūsu valdība uzskata otrādi. Maskas pasargājot no inficēšanās, lai gan Dumpis vēl pavasarī runāja, ka maskas ir vajadzīgas tikai slimajiem, jo veselos tās nepasargā. Bet nē – mūsu valdība uzskata otrādi. Un te jautājums – kādēļ? Kādēļ ierobežo veselos, nevis slimos? Kāds teiks, ka slimos grūti ierobežot? Muļķības, un to pierāda administratīvās lietas par pašizolācijas pārkāpumiem. Ja tās būtu līdz pāris desmitiem – tad es piekristu, ka slimos nevar ierobežot. Bet to ir simti – tātad var. Tā pat 88% gadījumu SPKC spēj izsekot inficēšanās ķēdi – tātad, ir iespējams ierobežot slimos, un veselos ierobežot nav jēgas. Papildus visam nekur nav pazudis Krimināllikuma 133.¹ pants. Inficēšana ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju, bet lūk šo pantu gan nesteidz pielietot. Bet, paziņojiet Valdība piektdien, ka katrs, kas inficēs citu personu, tiks saukti ne tikai pie administratīvas atbildības, bet arī pie Kriminālatbildības – neviens inficētais vairs sabiedrībā pat tuvumā nerādīsies, un katru šķaudienu skries pārbaudīt analīžu nodošanas punktā. Bet... Atkal jau ''BET''... Krimināllikums neienes valsts budžetā naudu... Pat otrādi – tērē to. Un jauns cietums Liepājā ar vēl nav uzcelts. Protams, mūsu ''dižajā'' valstī būtu vēl jāveic daži pasākumi, lai ierobežotu slimos. 

''Treknajos'' gados, visā valstī sabūvēja sporta kompleksus un sporta zāles, kuras it sevišķi šajos pandēmijas apstākļos stāv pustukšas vai pat tukšas. Pēc civilās aizsardzības pamatiem, ja vien tāda institūcija Latvijā reāli pastāvētu, šajos sporta kompleksos būtu jāizveido pašizolācijas un karantīnas kompleksus, kuros savas desmit dienas mediķu uzraudzībā pavada visi tie, kas ir ieradušies Latvijā, vai SPKC konstatējis kā kontaktpersonas. Tie kas reāli slimi, tiek nogādāti slimnīcās, vai īpašos karantīnas centros. Un lūdzu – sabiedrība ir brīva, ekonomika strādā, inficētie izolēti, veselie priecīgi. Tomēr nē – viss jāpārliek no ''slimas galvas uz veselo'' – ierobežosim brīvības, un tad lai tie bauri paši tur savā sulā vārās... Apmēram tā. Un tērējam miljonus mistiskām akcijām, iepirkumiem, ''pasākumiem''. Un lai naudas netrūktu, izskatās ka ministriem dots uzdevums – ''atrodi, kā papildināt budžetu'', kā rezultātā rodas idiotisms ar nez kādiem ''veco auto reģistrācijas'' nodokļiem, kārtējais Satversmi pārkāpjošais izmainītais un neloģiskais ''Automobīļu ekspluotācijas nodoklis'', u.c..

Varētu protams rakstīt par šo tēmu vēl un vēl. Varas nespēja ir acīmredzama, un visi šie ierobežojumi nevis palīdz, bet gan tieši otrādi kaitē. Kaitē, jo viss, kas nav loģisks, un kas ir vērsts pret sabiedrību, nevar dot labu rezultātu. Diemžēl stagnējošā valdība un Saeima, kurā tik vien ir, cik atsevišķu ''eksemplāru'' populistiski un patosa pilni izsaucieni, nespēj ieviest kārtību, un organizēt normālu cīņu. Varai, kurai sabiedrība, valsts iedzīvotāji ir tikai un vienīgi budžeta papildināšanas finanšu instruments, un pirmsvēlēšanu balsu savākšanas avots, nespēj radīt drošu un tiesisku valsti.

Līdz ar to aktuāls ir jautājums – kādēļ tiek ierobežoti veselie, nevis slimie.

Paldies visiem, kas lasījuši. Paldies par jūsu komentāriem un diskusijām, kas ir visnotaļ auglīgas. Nu un vislielākais paldies atbalstītājiem. Tieši jūs palīdzat radīt jaunus rakstus. 

Drošība un vīruss 2

Turpinot iesākto tēmu, apskatīsim cēloņus.

Nē, ne tos, no kurienes vīruss radies, kā tas izplatījies, un kas pie tā vainīgs. Šīs sazverestības teorijas uztur citi. Šoreiz par mūsu pašu zemīti, un tās drošību.

Kā zināms, par vīrusu jau bija zināms pašā 2019.gada nogalē. Vēlāk par vīrusu sāka runāt Irānā un Itālijā. Pēc visa, šajā brīdī jau bija jāizsludina trauksme, bet... Mūs tas līdz laikam neskāra, un nekas netika darīts.

Un tad... Februāris. Irānis, izmantojot AirBaltic lido no Itālijas uz Rīgu, lai tālāk dotos uz Igauniju. Irānis lidmašīnā ir tuvu ar mūsu tautiešiem, kuriem pastāvēja reālas iespējas inficēties. Pēc tam ar šo irāni autobusā arī atrodas daudz cilvēku, kuriem arī ir visas iespējas inficēties. Protams, spriežot pēc visa – paveicās. Bet... Par ko tas liecina? Tas liecina par to, ka mūsu valdība un citas atbildīgās struktūras ir absolūti negatavas krīzes situācijām.

2020.gada 12.marts. Beidzot tiek sasaukta krīzes komisija, un izsludināts ārkārtas stāvoklis. Tajā pat laikā, no infekcijas skartajām valstīm ierodas ar vien vairāk cilvēku. Pie kam Rīgas lidostu izmanto gan lietuvieši, gan igauņi. Lidostā vienīgie drošības pasākumi – daži stendi ar rokas dezinficēšanas līdzekļiem. Un viss. Iespēja veikt testu uz COVID-19 ir tikai iebraucējiem, pārējiem tas pieejams par milzu naudu. Tādā veidā valdība kārtējo reizi parāda savu absolūto neizpratni un to, ka ne valdība, ne dienesti nav gatavi krīzes situācijām. Tā vietā visiem tiek stāstīts, ka testiem un veselības izmeklēšanai lidostā nav jēgas, jo inkubācijas periods vīrusam esot 14.dienas. Uzreiz viens dumjš jautājums – vai tiešām Veselības ministrija domā, ka inficēties var tikai transportā, un starp tiem, kas ieradies, nevar būt inficētie, kas inficējušies dienu atpakaļ, nedēļu, utt.?

2020.gada 15.marts. Lietuva un Igaunija paziņo par ārkārtas mēriem, un slēdz savas robežas. 2020.gada 16.marts – Latvija veic izmaiņas ārkārtas stāvoklī, nosakot papildus ierobežojumus, un beidzot vismaz vārdiem atzīstot, ka krīze ir reāla. Latvijas satiksmes ministrija un Ārlietu ministrija uzsāk repatriācijas reisu organizēšanu gan pa gaisu, gan pa jūru. Beidzot lidostā u.c. parādās veselības kontroles punkti. Lai gan vēl 16.martā, kad atgriežas vienlaicīgi lielākais skaits cilvēku – lidostā vēl nekādu papildus drošības pasākumu (informācija no pašiem atbraucējiem).

Valsts drošība krīzes situācijā aprobežojas ar lūgumu ''pašizolēties''. Tanī pat laikā ''pašizolēšanās'' un karantīnas noteikumu ievērošanu reāli sāk kontrolēt tikai pēc 16.marta. Tanī pat laikā mūsdienu paaudze savā mazizglītotībā pilnībā ignorē šos lūgumus, kā rezultātā mēs redzam pirmos pašinficēšanās gadījumus (pašinficēšanās – inficēšanās savas valsts teritorijā kontaktējoties ar personu, kura vīrusu ievedusi no ārpuses). Lasām par vairākiem gadījumiem, kad cilvēki atklāti ignorē pašizolācijas prasības. Policija reāli spēj kontrolēt tikai tos gadījumus par kuriem ziņo līdzcilvēki.

Viss šis parāda, ka valsts drošība ir tikai uz papīra. Valstij nav ne koncepcijas, ne plāna jebkādas krīzes risināšanai. Par to arī norāda līdzekļu, materiālu trūkums gan dienestos, gan valsts materiālajās rezervēs, lai gan katra gada nozaru budžetos paredz summas materiālo rezervju nodrošināšanai.

Vai uz doto momentu drošība ir sasniegta. Gan jā, gan nē. Jā, jo beidzot ir izdarīts tas, kam bija jābūt izdarītam vēl februāra sākumā. Nē, jo klausoties ministru preses konferences un paziņojumus, ir skaidrs, ka tiem trūkst gan pārliecības, gan galīgas sapratnes par notiekošo, un lēmumi pārsvarā tiek pieņemti ar dienu līdz nedēļas nokavēšanos.

Jācer, par ko gan ir lielas šaubas, ka izejot caur šo krīzi, valdība spēs saprast savas kļūdas, un par valsts drošību sāks domāt reāli, skatoties nākotnē, nevis ķerot karstu tagadnē.

Un vēl... Ļoti liels paldies tiem apzinīgajiem, kuri godīgi un apzinīgi ievēro pašizolācijas un karantīnas noteikumus.

Paldies visiem, kas lasījuši. Paldies par jūsu komentāriem un diskusijām, kas ir visnotaļ auglīgas. Nu un vislielākais paldies atbalstītājiem. Tieši jūs palīdzat radīt jaunus rakstus.

Vīruss un drošība.

Pagājušā gada beigās Latvijā atsevišķas drošības iestādes sāka atklāti runāt par valsts drošību. Rezultātā parādījās trīs pamata nostājas – vieni uzskatīja, ka valsts ir drošībā, otri – nav drošībā, trešie – sabiedrotie mūs izglābs. Un šodien Latvijā ''ieradies'' vīruss. No valsts drošības nav ne smakas. Pēdējās dienās vīrusa izplatība kļūst ģeometriska. Un ir aizdomas, ka tas ir tikai sākums, un nākamnedēļ mūs ''sasniegs'' patiesais apjoms, kad izkristalizēsies tie, kas līdz pēdējam ceļoja, un neņēma vērā visus brīdinājumus.

Patiesībā, mūsu tautai jau no seniem laikiem modē izklaide – ''ar mani jau tā nenotiks''. Un kā rāda pieredze – tieši ar tiem, kas visvairāk tā izklaidējas, ar tiem tā arī notiek. Pluss visam ''apzinības'' līmenis. Es jau vairākkārt esmu minējis, ka no visiem pie mums inficētajiem ar COVID-19, 49% ir vainīgi paši, 50% ir šo pirmo ''apzinības'' rezultāts, un tikai 1% ir tiešām nejauši inficētie.

Nu bet atpakaļ pie valsts drošības. Ja uz visu šo situāciju skatās no citas prizmas, tad šo brīdi var salīdzināt ar savdabīgu ''bakterioloģisko karu''. Ja kāds nezin, tad tas ir tāds savdabīgs modernā kara vešanas paņēmiens. Tomēr šoreiz neapspriedīsim iespējamās sazvērestības teorijas, bet gan apskatīsim cik droši ir kopumā, un kā reaģē valdība.

Tātad – 2019.gada decembra beigās no Ķīnas pienāca pirmie signāli par šo vīrusu. Eiropa vēl dzīvoja bez bēdu. 2020.gada janvāra beigās parādijās ziņas, ka vīruss ''uzradies'' Itālijā, un diezgan ātri izvēršas. Tad Irāna, un ''aizgāja jūriņā''. Tas, ka vīruss nonāks līdz Latvijai, bija tikai īsa laika jautājums, bet iepriekš minētā izklaide kā vienmēr ņēma virsroku. Arī valdība un drošības iestādes neko nedarīja.

2020.marts – Latvijā pirmie inficētie. Veselības ministrija (VM) sāk ''dalīt'' rekomendācijas, bet reāli neko nedara. Valdība un Saeima aizņemta ar neveiksmīgo reģionālo reformu. Inficēto skaits pieaug. Atbildīgo institūciju darbība – nulle. Un tikai tad, kad inficēto skaits sasniedz 25. un vairāk, kad kaimiņrepublikas nāk klajā ar radikāliem soļiem, tikai tad ''pamostas'' arī mūsu valdība. Un ko mēs secinām? To, ka valsts vīrusa uzliesmojumam reāli nav gatava. Tanī skaitā arī medicīnas iestādes. Un nu jau marts pusē, un 60.inficētie. Tagad valdība un Saeima domā – kā ierobežot vīrusu, kādus soļus spert. Vai nav mazliet par vēlu?

Dažas dienas atpakaļ man parādīja kādas medicīnas iestādes i nstrukciju, kā uzģērbt, un kā novilkt spectērpu. Ideāls murgojums. Būtu mana teikšana – es to cilvēciņu, kas šādu sacerējumu radīja, padzītu no medicīnas tik tālu, lai nekad pat domās tai netuvotos. Tanī pat laikā atkal jau redzams, ka civilā aizsardzība latvijā ir zem kritiskā līmeņa, ja pat šādas instrukcijas nekur nav pieejamas, un tās ''jādzejo'' absolūtiem diletantiem. Jāpiemin, ka rīkojoties pēc šīs instrukcijas, līdz brīdim, kamēr persona novelk spectērpu, ir inficējusies vismaz 90.reizes. Un tas liecina par valsts drošību.

Kad kaimiņrepublikas slēdza savas robežas, pamodās arī mūsu varas – sak mums ar jāslēdz. Jautājums – priekš kam, ja kaimiņi to jau izdarīja? Ķeksīša pēc? Un arī tas liecina par varas kompetenci drošības jautājumos. Brīdī, kad daudzas Eiropas valstis slēdz savas robežas, ''pamodās'' arī mūsu Ārlietu ministrija, un sāka organizēt evakuācijas un repatriācijas transportus un ''koridorus'', kā rezultātā īsā brīdī no vīrusa skartajām valstīm Latvijā atgriezās ļoti liels skaits valsts piederīgo. Un lidostās, ostās, utt., nekādu sanitāro normu. Kā man teica cilvēki, kas atgriezās no Nīderlandes – tur lidostā ik pēc piecpadsmit minūtēm notiek visu virsmu dezinfekcija. Tanī pat laikā Rīgas lidostā daži stendi ar rokas dezinfekcijas līdzekļiem un viss. DROŠĪBA...

Vai valdības rīcība nodrošina valsts drošību. Viennozīmīgi nē. Pat Saeimas ārkārtas sēdē, par ārkārtas stāvokļa ieviešanu un soļiem infekcijas ierobežošanai deputātu kungi spriež par to, kas būs, kad vīruss būs uzvarēts, un kā celt ekonomiku. Bet ne vārda praktiski par to, kādus mērus pieņemt, lai ierobežotu iespējamu tālāku inficēšanos.

Lai nu kā, bet patreiz tik tiešām, salīdzinājumā ar citām valstīm, Latvijā inficēto skaits nav tik liels. Vai bija iespēja samazināt arī to? Jā bija. Vai valdība pieņēma kādus soļus, lai to izdarītu? Nē nepieņēma. Viss, ko valdība paveica – izsludināja ārkārtas stāvokli ar nenosakāmiem un nesaprotamiem pasākumiem, un palūdza cilvēkus pašizolēties, lai gan uz šo brīdi jau bija skaidrs, ka šāda ''pašizolācija'' notiek tikai kādiem padsmit procentiem tiešām apzinīgu personu, kamēr pārējie pat nekautrējas lielīties ar to, kā neievēro šādu ''pašizolāciju''. Un neviens praktiski to nekontrolē.

Valdība cīņai ar vīrusu un sekām it kā ''izdalījusi'' vienu miljardu EUR. Domāju, ka ar šādu summu varēja noīrēt piemēram Arēnu Rīga, Skonto halli, Ķīpsalas izstāžu halli, un tur izveidot karantīnas zonas, kur ar autobusiem nogādāt visus, kas ierodas no vīrusa skartajām valstīm. Četrpadsmit dienu karantīna – nav vīrusa – lūdzu uz mājām, atklājas vīruss – prom uz stacionāru. Viss. Ātri un lēti un viss vienā vietā. Kas notiek tagad? Vīruss gandrīz pa visu valsti. Pašizolācija un pašapzinība tikai mazai daļai no visiem.... Izlasot šo, atradīsies tie, kas sāks bļaut par demokrātijas principiem, par cilvēku brīvībām, utt. Bet varbūt pirms tam ir vērts izlasīt mūsu Satversmes 116.pantu? It sevišķi tiem, kuri devās savos ceļojumos marta sākumā, kad vīrusa izplatība bija jau plaša un skaidra.

Varētu vēl un vēl norādīt uz trūkumiem un neizdarību, bet tad sanāktu vesela grāmata.

Mēs paši esam atbildīgi gan savā priekšā, gan citu. Tomēr nez kādēļ atrodas tādi, kuriem pāri visam ir otrā izklaide – ''man nospļauties uz citiem...''. Un izskatās, ka vara tos atbalsta, jo neko nedara.

Kā teica man tuvs cilvēks – ''šis vīruss civilizāciju neiznīcinās, bet prātus pamainīs, ekonomikas pagraus...'' Un tie ir patiesi vārdi.

Cerēsim, ka prāti mainīsies ātri, un ka viegli tiksim pāri šai likstai.

Cerēsim, ka prāti pamainīsies arī tiem, kas tieši atbildīgi par valsts drošību.

Un galvenais – būsim apzinīgi.

Paldies visiem, kas lasa, un īpašs paldies tiem, kas mani atbalsta.

Partizānu karš.

Nesen presē izskanēja AM paziņojums, ka Latvijas iedzīvotājus mācīšot partizānu kara vešanas mākslai. Tas tam, lai militāras agresijas rezultātā , Latvijas iedzīvotāji patstāvīgi mācētu pretoties agresoram. Pirmie metodiskie norādījumi parādīšoties kaut kad ap rudeni.

Plāns visnotaļ interesants. Varētu pat teikt apsveicams. Tādai nelielai valstij kā Latvijai, ļoti noderīgs ir vispārējās aizsardzības modelis, kad agresijas gadījumā katrs šīs valsts iedzīvotājs bez speciālas mobilizācijas ir spējīgs, un galvenais zin kā – aizstāvēt savu valsti, savu dzimteni. Līdzīgi, kā tas ir Izraēlā.

Tomēr visā šajā epopejā ir viens atslēgas vārds – ''mācīs''. Un šeit sākas jautājumi. Pirmais – kurš būs mācītājs? Jo lai mācītu, ''skolotājam'' pašam ir jāzin mācāmais priekšmets. Varētu mācīt kāds, kurš šādu karu pats izgājis, bet diemžēl šādiem ''skolotājiem'' šodien jau ap deviņdesmit. Tie kas jaunāki, var būt tikai teorētiķi.

Kas tad ir partizāns?

Partizāns - cilvēks, kas piedalās bruņotā cīņā ienaidnieka aizmugurē kara laikā vai okupācijas režīma apstākļos. Latvijā partizānus sauca arī par mežabrāļiem.

Viss tā arī ir. Tikai... lai cīnītos ienaidnieka aizmugurē, un vēl pie tam okupētā teritorijā, ar vienkāršu apmācību vien nepietiek. Partizānu karš sevī apvieno gan vispārējas militāras operācijas, tā arī speciālās operācijas, diversijas, sabotāžu, propagandu... Nepietiek mācēt apieties ar ieroci. Ir daudz un daudz citu faktoru, kurus nevar iemācīt.

Modelējam situāciju. Kāds agresors iebrūk valstī. Izmantodams pārsteiguma efektu, tam izdodas okupēt daļu valsts teritoriju. Kaut kur pa vidu, tā virzīšanās uz priekšu palēlinās, vai apstājas, bet uz laiku. Pretim agresoram ir nostājusies armija, zemessardze, NATO spēki, kuri dislocēti valstī. No vēl brīvās teritorijas tiek mobilizēti visi cīnīties spējīgie un tā saucamie rezervisti. Un te viss skaidrs. Bet kas notiek okupētajā teritorijā? Agresors noteikti nesēž rokas klēpī salicis. Pirmais ko tas darīs, centīsies izskaust visus, kas var organizēt pretestību, kā arī tos, kas var radīt pretestību individuāli. Nākamais solis – visi, kas atbalsta pretošanās kustību. Un kā likums, šīs agresora darbības parasti ir ātras un nežēlīgas. Un lai tam visam varētu pretoties, ir jābūt ātrai, operatīvai un organizētai pretdarbībai. Tad kā noritēs šis ''partizānu karš''?

Partizānu kari ir bijuši visu karu sastāvdaļa. Bet pirmo reizi skaļi par partizāniem sāka runāt 1812.gada karā. Vēlāk, šāda cīņa kļuva par neatņemamu stratēģisku risinājumu. Pie šāda risinājuma nonākusi arī mūsu AM. Lielākais partizānu karš saistās ar otro pasaules karu, pie kam no visām karojošajām pusēm. Tomēr, lai partizānu karš būtu veiksmīgs, nepietiek ar gribēšanu, teorijas mācīšanu. Lai partizānu karš būtu veiksmīgs un ilgtermiņā, tā pamati jābūvē vēl miera laikā.

Pirmām kārtām, katrā rajonā jābūt cilvēkam, kurš x-stundas brīdī varēs ātri saliedēt ap sevi kaujasspējīgu vienību. Tā pat jābūt atstrādātiem sakaru kanāliem, jo jārēķinās, ka vispārējie sakaru kanāli – telefons, mobilie sakari, internets var nedarboties. Noformētajai vienībai ir jābūt ieročiem. Daļu sākumā aizstās mednieki, bet jāsaprot, ka mednieku ieroči pret modernajiem kaujas ieročiem ir ārpus konkurences. Līdz ar to ir skaidrs, ka vēl miera laikā jābūt izveidotām ieroču, munīcijas, sprāgstvielu, sakarlīdzekļu glabātuvēm, pie kam tām jāatrodas vietās, kas zināmas tikai atsevišķiem cilvēkiem, ir grūti pieejamas, bet viegli apgūstamas nepieciešamības gadījumā. Tā pat šajās glabātuvēs jāuzglabā noteikts daudzums sausās pārtikas, kuru glabāšanas termiņi parasti ir ļoti gari. Jābūt sagatavotām iespējamajām mītnēm un pagaidu mītnēm.

Lūk īsumā tas, kas būtu jādara AM. Bet partizānu kara taktiku iemācīsies katrs pats, jo atšķirībā no regulārajiem militārajiem spēkiem partizānu kara taktika ir IMPROVIZĀCIJA. To nevar ierāmēt vai reglamentēt. Ir vēl vesela rinda dažādu nianšu, kuras varētu ilgi un dikti aprakstīt, bet to ne šeit.

Redzēsim, kādu tad metodiku izstrādās uz rudeni AM, un kā noritēs šīs mācības. Iespējams, ka tad būs konkrētāks temats kuru apskatīt sīkāk.

Šoreiz viss. Paldies maniem atbalstītājiem. Jūsu atbalsts ir nenovērtējams, savukārt man ir skaidrs, ka jums šīs tēmas ir interesantas.

Ievadraksts.

Pēdējā laika notikumu gaisotnē, nolēmu uzsākt jaunu rubriku – ''Drošība''.

Drošība – definīcija latviešu valodā ir diezgan nabadzīga : ''SIEVIEŠU DZIMTE VIENSKAITLIS''

1. Stāvoklis, situācija, kad nedraud briesmas. Būt, atrasties drošībā. Sabiedriskā drošība. Veikt ko drošības dēļ; 2. Nodrošinājums; garantija - Drošības nauda .''.

Patiesībā ''drošība'' ir ļoti plašs jēdziens, kas ietekmē katra mūsu individuālo dzīvi, gan sabiedrības dzīvi, gan valsts, planētas utt. drošu pastāvēšanu.

Un no mums katra šī drošība ir savā ziņā atkarīga. Vēl viena definīcija nosaka, ka ''drošība ir apdraudējuma pretstats''. Tātad, lai justos droši, lai būtu pārliecināti par drošību, pirmām kārtām jānovērš apdraudējums. Diemžēl novērst apdraudējumu ne vienmēr ir iespējams. Bet jebkurā gadījumā apdraudējumu var kontrolēt, ierobežot, analizēt. Un izejot no šīs informācijas, iespējams to minimizēt, vai novērst.

Mūs no bērnības māca pretstāvēt dažādiem apdraudējumiem. Dažus no tiem mēs izprotam balstoties uz savu iegūto pieredzi, uz izmēģinājumu un kļūdu pamata. Bet ir drošība, kuru mums nodrošina dažen dažādas institūcijas. Dažas to veic ar likumdošanu, citi ar praktisko darbību.

Līdz ar to, mēs varam runāt par; personīgo drošību, kolektīvo drošību, ugunsdrošību, satiksmes drošību, sociālo drošību, militāro drošību, sabiedrisko drošību, aviodrošību, drošību uz ūdens, ekoloģisko drošību, darba drošību, ekonomisko drošību, finansiālo drošību, utt., utjp..

Kā redzams, visa dzīve ir saistīta ar drošību.

Šajā rubrikā būs dažādu drošības principu un ap tiem saistītu domu izklāsts.

Laikā, kad agronomi var ''dot'' padomus aizsardzības ministram, kad ministru amatus ieņem ''superministri, kas orientējas visās jomās, kad valsts uzņēmumu padomēs un valdēs drīkst iecelt cilvēkus pēc partijas un personīgās pazīšanās principa nosakot, ka šie cilvēki ir zinošāki par pārējiem, uzskatu , ka arī man ir tiesības past savu viedokli un zināšanas. Cik noderīgs tas būs citiem? To lai katrs izlemj pats. Pirmkārt jau jāmāk lasīt, otrkārt – iedziļināties un saprast. Un tieši šīs divas īpašības ir ļoti aprobežotas. Un ja kāds nezin, tad lasītneprasme (vai vienkārši slinkums lasīt), nevēlēšanās domāt, iedziļināties un saprast – arī tas ir drošības apdraudējums. Pie tam visnotaļ liels, jo mazizglītotu, slinku un nedomājošu indivīdu ir iespējams visvieglāk apdraudēt, un izmantot to drošības iznīcināšanai.

Ceru, ka rubrika būs interesanta. Ceru, ka tā raisīs auglīgas diskusijas, nevis vienkārši – ''tu ko tur murgo...'', nespējot pat elementāri pamatot to, ko uzskata par varenu domu.

Nu un arī šajā rubrikā liels paldies būs tiem, kas atbalstīs mani, jo no tā atkarīgs cik bieži, un cik daudz rakstu šajā rubrikā parādīsies.