Dienests. Drošība vai rasisms.
Nu pat Latvijas internetā apgriezienus uzņem gadījums, kad neliels bariņš Biznesa Augstskolas Turība (BAT) hostelī dzīvojošie ārzemju ''studenti'' no dienvidzemēm seksuāli uzmācās latviešu meiteinei. Meitene izsauca policiju, savukārt ''studenti'' tagad vāc parakstus, lai šo meiteni izliktu no hosteļa. Un tas viss varbūt nebūtu nekas, ja vien šādi gadījumi pēdējos piecus gadus nenotiktu visā Eiropā, un ja vien visus šos gadījumus varas necenstos noklusināt. Tādēļ top šis raksts par līdzīgu gadījumu 1993.gadā.
Toreiz biju IeM darbinieks, un savu dienestu pildīju nu jau bēdīgi slavenajā Mobilajā Policijas Pulkā (MPP). Vienā jaukā naktī, kad kā ierasts dežūrējām mobilā patruļā, saņēmām izsaukumu uz kopmītnēm, kurās notiekot ''starprasu incidents''. Ierodoties notikuma vietā, tiešām atklājām, ka apmēram desmit cilvēku fiziski skaidro attiecības. Ieraugot mūs, viena daļa, četri mūsu zemes puiši uz reiz palika stāvot, kamēr seši tumsnējie metās pie mums kliegdami, ar rokām vicinoties, nesakarīgi angļu, krievu un vēlkādas valodas apvienojumā skaidrodami kaut ko. Lai tiktu skaidrībā, nācās visus bez izņēmuma nolikt garšļaukus, un vismaz četras reizes paskaidrot, ka tagad jautājumus uzdosim mēs, un ka nevienam patstāvīgi muti vērt vaļā nav ļauts. Jāatzīst, ka mūsu puiši to saprata uz reiz, kamēr ''dienvidniekiem'' to nācās atkārtot ik pēc divām minūtēm. Saprotot, ka kārtības nebūs, ''dienvidniekus'' izolējām vienu no otra, un iestājās ilgi gaidītais miers.
Sākām skaidrot situāciju. Izrādās, ka trīs pakistānieši bija izdomājuši ''jautri'' pavadīt vakaru, un tādēļ nolēma uzaicināt latviešu meitenes. Saņemot atteikumu, šie ne pa jokam sadusmojušies, jo redz kā sieviete drīkst atteikt? Un rezultātā ielauzušies meiteņu istabiņā, kur ar varu nodomājuši šis piespiest viņiem sekot. Bet kā par nelaimi tajā brīdī nez no kurienes atgriezušies mūsu puiši, kas izdzirdējuši meiteņu kliedzienus, devušies meitenēm talkā. Pakistānieši to redzot, sadusmojušies vēl vairāk, un saucot savējos, uzsāka attiecību fizisku skaidrošanu. Arī mūsējie nepalika parādā, un ''tusiņš'' varēja sākties. Skaidrības labad jāatzīst, ka šo kopmītņu komendante, centās iekarsušos nomierināt, bet rezultātā bija saņēmusi sitienu no viena indieša. Pēc tam devās uz savu posteni, un izsauca policiju. Mēs ieradāmies apmēram sešu minūšu laikā.
Konfliktā piedalījās – trīs latvieši un viens krievvalodīgais no vienas puses (mūsējie), un trīs pakistānieši un pieci indieši no otras puses (dienvidnieki). Cietušas divas meitenes, no kurām viena latviete, otra krievvalodīgā. Speciāli uzsveru šo etnisko sadalījumu, lai mani nevainotu rasismā. Skaidrojot notikušo, mūsējie uzreiz bija gatavi atbildēt par notikušo ar piebildi, ka viņi aizstāvēja mazākaizsargātās. Un skatoties no likuma – viņiem bija absolūta taisnība – nepieciešamā aizstāvēšanās, iespējamā nozieguma novēršanas mēģinājums, utt. Savukārt ''dienvidnieki'' nekādi nevēlējās saprast, ka viņi kaut ko ir pārkāpuši, jo redz viņu dzimtenē tas esot pašsaprotami, un kā tā varot būt, ka šeit tā nevar... Vienā momentā nonāca līdz tam, ka mums – policijas darbiniekiem, sāka draudēt. Tas zināmā mērā pielika punktu visam šim notikumam, no indiešiem un ''mūsējiem'' tika paņemti paskaidrojumi, bet pakistānieši tikai nogādāti policijas iecirknī. Tur pret viņiem tika uzsākts kriminālprocess pēc attiecīga panta. Ak jā – meitenes bez jebkāda spiediena pašrocīgi uzrakstīja iesniegumus, un nākamajā dienā ierdās valsts ekspertīžu centrā, kur viņām tika konstatēti atbilstoši miesas bojājumi.
Apmēram pēc divām nedēļām atkal dežūrējām šajā rajonā. Iebraucām policijas iecirknī, un apjautājāmies par to notikumu. Izrādijās, ka visi astoņi ''dienvidnieki'' trīs dienu laikā Latviju bija pametuši. Kriminālprocesa ietvaros pakistāniešiem bija ''paraksts par dzīves vietas nemainīšanu'', kas tomēr netraucēja tiem pazust no Latvijas. Runājot par indiešiem – izrādījās, ka Latvijā palikusi viņu dibināta firma, kas nodarbojās ar rīsu tirdzniecību, bet paliekot bez saviem ''vadoņiem'', firmas īrētā noliktavā palika vairākas tonnas rīsu, kuras netika piegādātas pircējiem. Toties pa šim trīs dienām indieši bija paspējuši saņemt priekšapmaksu par rīsiem, kas apmēram četras reizes pārsniedza noliktavā pieejamo. Kur tagad atrodas šie indieši un pakistānieši – par to vēsture klusē.
Tas bija 1993.gads. Tagad ir 2019.gads. Toreiz viss notika ātri un strikti. Šodien modē liberālisms un tolerantums. Es nesaku, ka visi šie ''dienvidnieki'' ir slikti. Šajā sakarā man ir bijušas diskusijas, esmu sastrīdējies ar sev tuvu cilvēku, kurš uzskatīja, ka es sabiezinu krāsas. Tomēr visā šajā ir kāds cits jautājums – ja mēs dodamies uz viņu valstīm, mums nolasa lekcijas, iedod brošūras par šo zemju kultūru un tradīcijām, par to kā jāuzvedas, ko drīkst, ko nedrīkst. Bet kas notiek pretējā gadījumā? Nekas. Jo liberālisms un tolerantums ir augstāks par jeb ko, par savu kultūru, par savu pašapziņu. Kādēļ šādi precedenti ir šodien iespējami? Tādēļ, ka ir liberāla attieksme. Ja attieksme būtu kā 1993.gadā – šobrīd šo ''dienvidnieku'' BAT jau nebūtu. Un arī citi šurp nerautos, jo zinātu, ka ja kas – nāksies atbildēt. Nesen kaut kur lasīju, cik daudz vīzu atteikts indiešiem, kuri izrādījuši vēlmi ''mācīties'' Latvijā. Un šokēja tas, kādā veidā un kas vēlas šīs vīzas iegūt – cilvēki, kuriem pat pirmklasnieka skolas kurs ir svešs. Un tagad viņiem līdzīgie vāc parakstus, lai meiteni, kura centās sevi aizstāvēt izsaucot policiju, izliktu no hosteļa.
Labprāt būtu interesanti dzirdēt IeM, LM, IzM skaidrojumus, bet šaubos, vai šīs amatpersonas ir spējīgas ko pārspļaut pār lūpu, jo galvenais jau ir LIBERĀLISMS un TOLERANCE... Un nav vairs tādu ''mūsējo'' puišu.
Paldies tiem, kas lasījuši.
Labprāt lasītu jūsu komentārus.
Un īpašs paldies atbalstītājiem. Jūs esat labākie!
Darbs. Novērtējums.
Katram cilvēkam ir vēlme, lai viņš tiktu novērtēts. Tā ir normāla vēlēšanās. Tomēr bieži gadās, ka šis novērtējums nāk negaidīti un pilnīgi no citas puses.
Viena no manām specialitātēm ir jurists. Trešo daļu sava apzinīgā mūža esmu nostrādājis šajā specialitātē. Kā jau tas zināms, katram darbam sava garoza. Tāda ir arī šim. Un tādēļ novērtējums vēl jo vairāk ir patīkams.
Pēdējos piecos gados starp maniem klientiem ir daudzi mediķi. Pamatā no vidējā medicīniskā personāla. Konsultēju viņus, jo diemžēl mūsdienās tie ir vieni no neaizsargātākajiem medicīnas darbiniekiem. Vidējam medicīnas personālam jāsaskaras ar pretlikumīgām rīcībām no ārstniecības iestāžu puses, ar mobingu... Mediķi labi pārzin ārstēšanas procesu, bet ne visai orientējas likumos un tiesiskumā. Līdz ar to kādam ir jāpalīdz.
Šajā darbā ir savi blakus efekti. Lai pārzinātu norises ārstniecības iestādēs, ir jāapmeklē dažādi mediķu pasākumi, sanāksmes, sapulces. Tādā veidā tiek iegūta vispārēja, objektīva informācija. Protams, ka redzot netaisnību, dažus īpaši ''interesantus'' gadījumus esmu aprakstījis sociālajos tīklos, esmu uzdevis publiskus jautājumus ārstniecības iestādēm, mediķu organizācijām. Un šis moments šo ārstniecības iestāžu administrācijām nu ļoti nepatīk.
Tā, nosacīti nesenā laika periodā apmeklēju vienu tādu pasākumu, kurā piedalījās nozares ministre un Saeimas deputāts, kurš starp citu vienā no mūsu komunikācijas reizēm pateica par šo pasākumu, kā arī pats pasākums tika neviļus pareklamēts tajos pat sociālajos tīklos. Pasākums bija interesants, bija interesanti klausīties ministres domu gājienus un vēlmi sevi pasniegt kā ''cīnītājai par nozari''. Bija interesanti paklausīties ārstniecības iestādes arodbiedrību. Tā pat visinteresantāk bija paklausīties pašu mediķu jautājumus un ministres, deputāta un pašas ārstniecības iestādes administrācijas atbildes. Un viss būtu ikdienišķi, ja ne kāds atgadījums.
Pasākums jau praktiski noslēdzās, ministrei un deputātam jau sniedza puķu pušķus, kad pēkšņi pie auss dzirdu:
Atvainojiet, jūs esat darbinieks?
Skatos, pār manu necilo augumu noliekusies pajauna, gaišmataina būtne, un acīs tai nepacietīgas ilgas pēc manas atbildes.
Labdien !Nē! Neesmu gan... - atbildu es.
Tad ko jūs šeit darat? Šis ir tikai darbinieku pasākums, tas ir slēgts pasākums...- nu jau nikni atbild gaišmatainā.
Atvainojiet – izbrīnīts es iebilstu, - bet kur minēts, ka tas ir tikai darbinieku pasākums?
Bet jūs kā par to uzzinājāt? - tā atkal gaišmatainā.
Piedodiet, bet par to tika rakstīts sociālajos tīklos, un tur nekas nebija minēts, ka pasākums ir slēgts...-
Šajā brīdī visi apkārtējie jau ir pievērsuši uzmanību mūsu dialogam, jo ar katru nākamo teikumu, tas no gaišmatainās būtnes puses kļuva aizvien skaļāks, tā ka praktiski tika ''pārsista'' iestādes galvenā persona, kura tobrīd sniedza kārtējo atbildi, un aicināja mediķus uz nākamo pasākumu. No tuvākajām sēdvietām, kurās atradās administrācija, atskan izbrīnīti, klusināti jautājumu – ''kā, nav darbinieks?'', ''kas tas tāds?''... Uz ko gaišmatainā būtne ar patosu uzvaroši atbild:
Nē, tas nav darbinieks! TAS IR MĀRIS SILIŅŠ!!!!
Šajā brīdī sajutos kā vismaz valsts prezidents, vai Maikls Džegers... Mani atpazina, zin manu vārdu un uzvārdu, man pievērsta gandrīz visas zāles uzmanība, ieskaitot iestādes valdi un nozares ministri. Ne katram cilvēkam ir iespēja izbaudīt šādu ''slavas'' mirkli. Nē, nu, ok, ir man bijuši dažādi pārpratumi, bet tie tik tiešām bija pārpratumi, jo mani vienkārši sajauca ar citu personu. Bet šeit...
Līdz ar to, lai netraucētu pasākumam, es piedāvāju gaišmatainajai būtnei iziet no zāles, un mūsu ''diskusiju'' turpināt tur, jo savādāk es ar savu personību aizēnoju visu pasākumu. Tā arī izdarījām.
Ārpusē, gaitenī mūsu diskusija turpinājās. Manā adresē izskanēja vairāki apgalvojumi un aizvainojumi, kurus pati gaišmatainā būtne nespēja pat pierādīt. No tā es sapratu, ka mans darbs nav veltīgs, kā arī to, ka šīs iestādes administrācijai ir ko slēpt, ir no kā baidīties. Tanī pat laikā varēja redzēt, ka gaišmatainā būtne jūtās apmierināta, jo atklājusi lielāko noziedznieku pasaulē. Jācer, ka valde šai būtnei prēmiju izmaksāja. Tomēr ir šai medaļai ir arī otra puse – pierādīt man, ka man nebija tiesību apmeklēt šo pasākumu būtne nespēja. Tai pat laikā viņa netieši mani pati uzaicināja uz nākamo pasākumu, kur aizsteidzoties priekšā notikumiem, es gan netiku.
Kādēļ es šo gaišmataino būtni tā dēvēju? Ne tādēļ, ka slēptu viņas personību, bet gan tādēļ, ka tad kad es lūdzu viņu stādīties priekšā, viss ko viņa atbildēja:
Es esmu šīs iestādes darbiniece....-
Jums noteikti ir arī vārds, uzvārds un amats?- jautāju es,
Jā, man tāds ir. Es esmu darbiniece...– atkal skanēja atbilde.
Līdz ar ko jāsecina, ka pieklājīgums ir pēdējais, kas ir sagaidāms no šīs iestādes administrācijas. Pirmkārt jau to prasa elementārā pieklājības ētika, otrkārt, es noteikti esmu daudz vecāks par viņu, un arī šajā sakarā elementārā pieklājība, kuru māca ģimenē, prasa šo elementāro vismaz vārda nosaukšanu. Bet kur nu....
Bet lai nu ir, kā ir. Kopš aprakstītā pasākuma ir notikuši vēl divi. Un abos, gaišmatainā būtne staigāja un cītīgi kādu meklēja. Ļoti ceru, ka ne mani... Nupat būs vēl trešais pasākums. Uzreiz varu pateikt – netieku. Diemžēl.... Esmu ļoti aizņemts.
Toties izbrīna šīs iestādes pēkšņā valdes aktivitāte, lai gan aprakstītais pasākums, un vēl viens bija arodbiedrības iniciēts. Toties pārējie divi – valdes, kuros tā ļoti aicina būt atklātiem, uzdot sasāpējušos jautājumus, uz kuriem sola atbildes. Tanī pat laikā pārsvarā atbildes ir apmēram tādas – ''tas ir jārisina individuāli, atnāciet rīt – jums viss būs paskaidrots'', utt.. patiesībā nekas netiek risināts. Līdz ar ko šie pasākumi vairāk atgādina ''nelojālo darbinieku izskaitļošanu'', nevis rūpes par iestādi. Papildus tam, šo pasākumu zemūdens akmens noteikti ir tuvojošā valdes maiņa, uz kuru pretendē, un uz amatu cer esošā valde.
Lai nu kā, bet savu darbu turpināšu. Un pat ja manis nav klāt kārtējā pasākumā, tas nenozīmē, ka manis tur nav. Nu un protams slava un atzinība... Tas man ir dubults stimuls.
Un protams paldies visiem, kas lasījuši, un dižais paldies tiem, kas atbalstījuši.
Bērnība. Mani uzskati bērnībā.
Bērns, tas ir ''kāpēc'', ''kādēļ'', ''kas'' utt., jautājumu apkopojums. Mēs ļoti labi zinām, cik jautājumu par kādu tēmu var uzdot bērns, cik bieži tas mūs noved strupceļā ar atbildēm. Tanī pat laikā šie jautājumi un atbildes veido mūsu bērna priekšstatu par norisēm apkārt mums, par norisēm dabā.
Tomēr bieži, bērni veido savus uzskatus, kas balstīti uz viņu novērojumiem, iespaidiem, fantāzijām. Arī katrs no mums bērnībā ir veidojis savus uzskatus, aizstāvējis tos savu vienaudžu vidū spēlējoties smilšu kastītē, strīdoties un cenšoties pierādīt to ''patiesību''. Tā kā bērnībā bieži biju spiests mājās palikt viens, tad man bija daudz laika, lai veidotu savus īpašos uzskatus. Tālāk uzskaitīšu dažus savus bērnības uzskatus. Tos, kas radušies līdz skolas laikam, tos, kurus pats kaut kādu apsvērumu dēļ biju izdomājis, tos, kurus šodien atceros. Iespējams bija vairāk. Un tā....
Kādēļ griežas zeme?
Mazs būdams, padzirdēju, ka zeme griežas. Un manu mazo prātu protams pārņēma pārdomas – ja zeme griežas, tad kas vai kurš to griež? Domāju, līdz izdomāju. Zemi griež cilvēki staigājot. Un ja varētu sarunāt, ka visi cilvēki apstājas, tad noteikti apstātos arī zeme. Tāds lūk uzskats
Kā rodas vējš?
Arī pie šās parādības manā bērna prātā bija vainīgs cilvēks. Jo cilvēks elpo. Un izelpojot, rodas vēja plūsma. Un to pareizinot ar visiem cilvēkiem – rezultāts vējš. Interesanti, kas diez vainīgs pie vētrām izejot no šādas loģikas. To no bērnības neatceros.
Mākoņi un lietus.
Bērnībā uzskatīju, ka mākoņi rodas no dūmiem. No baltiem dūmiem rodas baltie gubu mākoņi, bet no melnajiem dūmiem – lietus (sniega) mākoņi. Tādēļ rudenī, kad paliek auksts, un tiek kurinātas krāsnis (mums mājās bija krāsns apkure), tik bieži līst. Pretīm mājai mums atradās kaut kāda ražotne, bet aiz tās dzelzceļš, pa kuru manā bērnībā vēl braukāja tvaika lokomotīves. Tās bija labas, jo no to skursteņiem pārsvarā nāca balti dūmi (tvaiks). Toties ražotne gan bija nelāga, jo no tās skursteņiem pārsvarā plūda biezi melni dūmi. Varbūt pie citiem apstākļiem būtu kļuvis par ekologu?
Virtuālais draugs.
Manā bērnībā nebija ne interneta, ne datoru... TV rādīja tikai dažas stundas pa vakariem. Līdz ar to biju spiests spēlēties pats ar sevi, un tas diezgan labi attīstīja iztēli. Šādas iztēles rezultātā biju radījis sev ''virtuālo'' iedomu draugu, kuru sauca tā pat kā mani. Ko tik mēs kopā nedarījām... Bet vislielākā draudzība sākās tad, kad bija jāiet gulēt. Miegs nāca ne vienmēr, tad nu domās, iztēlē tika radīti tādi piedzīvojumi, kādus tagad visas datorspēles kopā nav spējīgas. Lidojām, peldējām, ceļojām uz citām planētām... Bet reiz mēs sastrīdējāmies, un pat vairākas dienas nesarunājāmies... Vai tagad ir iespējama šāda virtuālā draudzība?
Kad automašīnai jāpārslēdz ātrumi?
Kā jau jebkurš puišelis, ļoti interesējos par tehniku un mašīnām. Vienmēr, kad bija iespēja vēroju visu, kas notiek mašīnas kabīnē, kā šoferis (autovadītāju mums nebija) vada transportu. Un kad man kāds prasīja:'' Vai maki braukt?'', vienmēr lepni atbildēju – ''Protams!''. Reiz man pajautāja: ''ja reiz māki braukt, kad automašīnai jāpārslēdz ātrumi?''. Mirkli padomājis atbildēju:'' Nu tad kad motors rūc visskaļāk...''. Un nekādi nevarēju saprast, kas tik jautrs manā atbildē...
Noteikti, kad bija arī citi uzskati, dzīves atziņas. Šīs tādas spilgtākās no bērnības. Pie kam atgādināšu, ka visas šīs atziņas un uzskati veidojušies līdzskolas vecumā – trīs līdz sešos gados.
Varbūt arī jums ir šādas atmiņas. Varat uzrakstīt komentārā. Šobrīd tas varbūt arī pašiem izliekas smieklīgi, tomēr uzskatu, ka šīs ir vienas no siltākajām atmiņām, no kā tiešām nav jākaunas.
Un protams paldies visiem, kas lasījuši, un dižais paldies tiem, kasatbalstījuši.
Medicīna. Kā man kukuli prasīja...
Bija tas vēl pagājušajā gadu simtenī. Deviņdesmito gadu vidus. Biju jauns, skaists. Toreiz jaunības patriotisma un savas spītības vadīts, biju cilvēks formas tērpā. Dienests mans noritēja kādā Latvijas pilsētā, kura padomju laikos lepni valkāja latviešu komunista uzvārdu.
Neteikšu, ka dienests bija grūts, bet visnotaļ interesants. Tomēr neskatoties uz visu, kā gadījās, kā ne, bet pildod dienesta pienākumus, tīri neveiksmīgi salauzu plaukstas divus kauliņus. Sākumā jau nekas, domāju, ka tikai sasista, satriekta, un protaams, ka pie dakteriem nesteidzos. Bet kad trešajā naktī kā muša rāpoju pa griestiem, un pretēji gravitācijai, no tiem nekritu nost, sapratu – bez eskulapiem laikam jau neiztikt.
Un tā no rīta devos uz vietējo poliklīniku – slimnīcu vienā personā, vai ēkā. Paņēmu reģistratūrā numuriņu, un devos pie kabineta. Pieņēma tajā dienā pats slimnīcas vadonis, traumatologs – ķirurgs vienā personā. Kā vēlāk izrādījās, viņš arī medicīnas profesors/pasniedzējs. Nonācu pie šā, viss it kā labi. Nosūtīja uz rentgenu, kurš stāvu zemāk. Uztaisīju, devos atpakaļ. Un tad sākās pats interesantākais. Izrādījās, ka mani sagaida vismaz divas operācijas, un gads ģipsī... Un tas tikai tādā gadījumā, ja es ''sapratīšu'' visu situācijas nopietnību. Pretējā gadījumā es varot aizmirst par dienestu kā tādu, jo ar nekustīgu, kroplu plaukstu man nekas nespīdot. Bet ''situācijas nopietnība'' esot ap LVL 50.- vērta. Tā kā baumas par šādu ''situācijas aprakstu'' bija dzirdētas iepriekš, un to, ka minētais eskulaps nekautrējas no ''pateicībām'', it sevišķi tām, kas dotas avansā, piedāvāju viņam spēli, kurā es uz kādu brīdi esmu kļuvis kurls, bet viņš pa to laiku izraksta man nosūtījumu uz Rīgas 2.slimnīcu, kurai toreiz bija līgums ar NBS (iespējams, ka tāds ir arī šobrīd). Tāda spēle dakterītim nebija pa prātam, un manā adresē sāka skanēt visvisādi sarkasmi. Mierīgi tos noklausījos, un tad pajautāju, vai viņš gadījumā nepazīst ''Tulas Tokarjevu''? Tas mazliet apturēja viņa vārsmu plūdus, un viņš atbildēja noliedzoši. Tālāk es viņam paskaidroju, kas ir ''Tulas Tokarjevs'' (tautā vienkārši dēvēts par TT), un ka tas spītīgi ''skatīsies'' tam mugurā, kamēr mēs dosimies uz manu kabinetu, lai noformētu izspiešanu. Dīvainākais bija tas, ka šajā īsajā laika posmā, kā uz burvja mājienu radās nosūtījums uz Rīgu, un pavēle māsiņai uzlikt man uz rokas ģipsi, pie kam viņam pašam kā izrādījās bija steidzīgi kaut kur jādodas.
Kad nākamajā dienā ierados Rīgā, un tiku pie daktera, izrādījās, ka nekādas operācijas manā gadījumā nav nepieciešamas. Dakterīts tikai bija izbrīnīts par uzlikto ģipsi, jo tas bija uzlikts nepareizi. Kad pateicu, kurš tā lika uzlikt, izbrīns dakterīša acīs pieauga divkārši. Tad es arī uzzināju, kas patiesībā bija šis eskulaps.
Rezultātā pēc trīs mēnešiem es veiksmīgi tiku vaļā no ģipša, operācija nebija vajadzīga, un roka darbojas vēl līdz šim brīdim.
Dīvainā kārtā, šī praktiski ir mana vienīgā nelāgā pieredze ar mediķiem. Pieredze kontekstā pacients – mediķis. Bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, pārējā pieredze ar mediķiem man ir tikai pozitīva un jautra.
Bet par to citos rakstos.
Un kā jau ierasts, paldies visiem, kas izlasīja, un trīskāršs paldies tiem,kas atbalsta.
IEVADRAKSTS
Viss laiks ko mēs dzīvojam, tā ir vēsture.
Viss laiks ko mēs dzīvojam ir cēloņu un seku kopums.
Mēs neaizdomājamies, ka katrs mūsu solis, katra mūsu kustība tā vai savādāk maina notikumu gaitu, likteņus. Mums tas viss liekas likumsakarīgi un pats par sevi saprotams. Bet vai mēs esam aizdomājušies, kā risinātos tālākie notikumi, ja mēs nebūtu izdarījuši to vai ko citu, ja mēs nebūtu pateikuši to ko pateicām, ja mēs nebūtu ieraudzījuši to, ko ieraudzījām. Nē, mēs par to nedomājam, jo pēc noklusējuma uzskatam, ka tā tam bija jābūt.
Mūsu dzīve rit. Tajā katru minūti ir desmitiem un simtiem notikumu, kurus mēs neievērojam, bet kuri tā vai savādāk ietekmē mūsu dzīvi. Un bieži, grūtos brīžos mēs sev jautājam – kādēļ es, kādēļ ar mani? Un ne uz mirkli nepaveramies atpakaļ, lai paanalizētu savas darbības.
Turpmākajos rakstos, es rakstīšu par sev, par man zināmiem notikumiem, par notikumiem, kas tā vai savādāk ietekmējuši man zināmus cilvēkus. Būs raksti par notikumiem, kurus novēroju no malas, kuros piedalījos. Tomēr ievērojot privātumu, personāžu vārdus, vietas iespējams pamainīšu. Un ja kāds aprakstītajos notikumos atpazīs sevi, tad lai neņem ļaunā, ja viņa viedoklis nesaskanēs ar manu subjektīvo skatījumu, bet varbūt lai paveras uz notikumiem vēlreiz, un lai padomā, kā būtu iespējams mainījusies viņa dzīve, ja būtu toreiz savādāk. Tik pat iespējams, ka kāds ''ieraudzīs'' sevi, lai gan raksts absolūti nebūs par viņu. Bet arī tad var uz to paskatīties no iespēju prizmas.
Visa mūsu dzīve ir vēsture. Bet vēsture ir tas, kas nosaka nākotni. Mūsu katra individuālā vēsture ir mūsu atmiņas, kuras visbiežāk izgaist ar laiku, ar vecumu, un paliek nezināmas. Rezultātā vēsture paliek nezināma. Protams, ir vēsturnieki, kas pēta pagātni, kas ''raksta'' vēsturi. Un parasti daudzos tas izsauc pārdomas – vai tā bija? Vai vēsturnieks pareizi to ir pasniedzis un uzrakstījis? Bet... mēs paši katrs sev esam vēsturnieki.
Līdz ar to, tagad tumšajos rudens un ziemas vakaros, kad spēks vēl būs, centīšos izveidot pa kādam rakstiņam. To, cik bieži viņi būs, ir atkarīgs no daudziem faktoriem – aizņemtība, nogurums, laiks, utt., utjp. Bet kopumā rakstiņi būs. Uzreiz varu pateikt, ka nebūs nekādas hronoloģijas. Vienkārši kas nāks atmiņā, tas arī taps. Varu pateikt, ka būs vairākās atsevišķas tēmās, kas varbūt atvieglos jums , lasītāj, orientēšanos. Protams, būs raksti arī citās sadaļās.
Daži mani paziņas, zinot par šo blogu, un manām iecerēm, skeptiski jautā – ''bet kam to vajag, kas to lasīs?''. Parasti atbildu tā:'' Tie kas māk vēl lasīt, tie arī lasīs, bet tie kas nemāk, tiem tā pat vienalga....''. Līdz ar ko saku – nevienam neko neuzspiežu, nav nevienam ar varu jālasa. Bet par tiem, kas lasīs, kas varbūt ieraugot sev pazīstamu vietas aprakstu vai notikumu papildus visam ierakstīs kādu komentāru – par tiem priecāšos. Pat ja tas būs tikai viens cilvēks.
Nu un protams priecāšos par atbalstu no jūsu puses.