Dienests. Drošība vai rasisms.
Nu pat Latvijas internetā apgriezienus uzņem gadījums, kad neliels bariņš Biznesa Augstskolas Turība (BAT) hostelī dzīvojošie ārzemju ''studenti'' no dienvidzemēm seksuāli uzmācās latviešu meiteinei. Meitene izsauca policiju, savukārt ''studenti'' tagad vāc parakstus, lai šo meiteni izliktu no hosteļa. Un tas viss varbūt nebūtu nekas, ja vien šādi gadījumi pēdējos piecus gadus nenotiktu visā Eiropā, un ja vien visus šos gadījumus varas necenstos noklusināt. Tādēļ top šis raksts par līdzīgu gadījumu 1993.gadā.
Toreiz biju IeM darbinieks, un savu dienestu pildīju nu jau bēdīgi slavenajā Mobilajā Policijas Pulkā (MPP). Vienā jaukā naktī, kad kā ierasts dežūrējām mobilā patruļā, saņēmām izsaukumu uz kopmītnēm, kurās notiekot ''starprasu incidents''. Ierodoties notikuma vietā, tiešām atklājām, ka apmēram desmit cilvēku fiziski skaidro attiecības. Ieraugot mūs, viena daļa, četri mūsu zemes puiši uz reiz palika stāvot, kamēr seši tumsnējie metās pie mums kliegdami, ar rokām vicinoties, nesakarīgi angļu, krievu un vēlkādas valodas apvienojumā skaidrodami kaut ko. Lai tiktu skaidrībā, nācās visus bez izņēmuma nolikt garšļaukus, un vismaz četras reizes paskaidrot, ka tagad jautājumus uzdosim mēs, un ka nevienam patstāvīgi muti vērt vaļā nav ļauts. Jāatzīst, ka mūsu puiši to saprata uz reiz, kamēr ''dienvidniekiem'' to nācās atkārtot ik pēc divām minūtēm. Saprotot, ka kārtības nebūs, ''dienvidniekus'' izolējām vienu no otra, un iestājās ilgi gaidītais miers.
Sākām skaidrot situāciju. Izrādās, ka trīs pakistānieši bija izdomājuši ''jautri'' pavadīt vakaru, un tādēļ nolēma uzaicināt latviešu meitenes. Saņemot atteikumu, šie ne pa jokam sadusmojušies, jo redz kā sieviete drīkst atteikt? Un rezultātā ielauzušies meiteņu istabiņā, kur ar varu nodomājuši šis piespiest viņiem sekot. Bet kā par nelaimi tajā brīdī nez no kurienes atgriezušies mūsu puiši, kas izdzirdējuši meiteņu kliedzienus, devušies meitenēm talkā. Pakistānieši to redzot, sadusmojušies vēl vairāk, un saucot savējos, uzsāka attiecību fizisku skaidrošanu. Arī mūsējie nepalika parādā, un ''tusiņš'' varēja sākties. Skaidrības labad jāatzīst, ka šo kopmītņu komendante, centās iekarsušos nomierināt, bet rezultātā bija saņēmusi sitienu no viena indieša. Pēc tam devās uz savu posteni, un izsauca policiju. Mēs ieradāmies apmēram sešu minūšu laikā.
Konfliktā piedalījās – trīs latvieši un viens krievvalodīgais no vienas puses (mūsējie), un trīs pakistānieši un pieci indieši no otras puses (dienvidnieki). Cietušas divas meitenes, no kurām viena latviete, otra krievvalodīgā. Speciāli uzsveru šo etnisko sadalījumu, lai mani nevainotu rasismā. Skaidrojot notikušo, mūsējie uzreiz bija gatavi atbildēt par notikušo ar piebildi, ka viņi aizstāvēja mazākaizsargātās. Un skatoties no likuma – viņiem bija absolūta taisnība – nepieciešamā aizstāvēšanās, iespējamā nozieguma novēršanas mēģinājums, utt. Savukārt ''dienvidnieki'' nekādi nevēlējās saprast, ka viņi kaut ko ir pārkāpuši, jo redz viņu dzimtenē tas esot pašsaprotami, un kā tā varot būt, ka šeit tā nevar... Vienā momentā nonāca līdz tam, ka mums – policijas darbiniekiem, sāka draudēt. Tas zināmā mērā pielika punktu visam šim notikumam, no indiešiem un ''mūsējiem'' tika paņemti paskaidrojumi, bet pakistānieši tikai nogādāti policijas iecirknī. Tur pret viņiem tika uzsākts kriminālprocess pēc attiecīga panta. Ak jā – meitenes bez jebkāda spiediena pašrocīgi uzrakstīja iesniegumus, un nākamajā dienā ierdās valsts ekspertīžu centrā, kur viņām tika konstatēti atbilstoši miesas bojājumi.
Apmēram pēc divām nedēļām atkal dežūrējām šajā rajonā. Iebraucām policijas iecirknī, un apjautājāmies par to notikumu. Izrādijās, ka visi astoņi ''dienvidnieki'' trīs dienu laikā Latviju bija pametuši. Kriminālprocesa ietvaros pakistāniešiem bija ''paraksts par dzīves vietas nemainīšanu'', kas tomēr netraucēja tiem pazust no Latvijas. Runājot par indiešiem – izrādījās, ka Latvijā palikusi viņu dibināta firma, kas nodarbojās ar rīsu tirdzniecību, bet paliekot bez saviem ''vadoņiem'', firmas īrētā noliktavā palika vairākas tonnas rīsu, kuras netika piegādātas pircējiem. Toties pa šim trīs dienām indieši bija paspējuši saņemt priekšapmaksu par rīsiem, kas apmēram četras reizes pārsniedza noliktavā pieejamo. Kur tagad atrodas šie indieši un pakistānieši – par to vēsture klusē.
Tas bija 1993.gads. Tagad ir 2019.gads. Toreiz viss notika ātri un strikti. Šodien modē liberālisms un tolerantums. Es nesaku, ka visi šie ''dienvidnieki'' ir slikti. Šajā sakarā man ir bijušas diskusijas, esmu sastrīdējies ar sev tuvu cilvēku, kurš uzskatīja, ka es sabiezinu krāsas. Tomēr visā šajā ir kāds cits jautājums – ja mēs dodamies uz viņu valstīm, mums nolasa lekcijas, iedod brošūras par šo zemju kultūru un tradīcijām, par to kā jāuzvedas, ko drīkst, ko nedrīkst. Bet kas notiek pretējā gadījumā? Nekas. Jo liberālisms un tolerantums ir augstāks par jeb ko, par savu kultūru, par savu pašapziņu. Kādēļ šādi precedenti ir šodien iespējami? Tādēļ, ka ir liberāla attieksme. Ja attieksme būtu kā 1993.gadā – šobrīd šo ''dienvidnieku'' BAT jau nebūtu. Un arī citi šurp nerautos, jo zinātu, ka ja kas – nāksies atbildēt. Nesen kaut kur lasīju, cik daudz vīzu atteikts indiešiem, kuri izrādījuši vēlmi ''mācīties'' Latvijā. Un šokēja tas, kādā veidā un kas vēlas šīs vīzas iegūt – cilvēki, kuriem pat pirmklasnieka skolas kurs ir svešs. Un tagad viņiem līdzīgie vāc parakstus, lai meiteni, kura centās sevi aizstāvēt izsaucot policiju, izliktu no hosteļa.
Labprāt būtu interesanti dzirdēt IeM, LM, IzM skaidrojumus, bet šaubos, vai šīs amatpersonas ir spējīgas ko pārspļaut pār lūpu, jo galvenais jau ir LIBERĀLISMS un TOLERANCE... Un nav vairs tādu ''mūsējo'' puišu.
Paldies tiem, kas lasījuši.
Labprāt lasītu jūsu komentārus.
Un īpašs paldies atbalstītājiem. Jūs esat labākie!