Darbs. Novērtējums.
Katram cilvēkam ir vēlme, lai viņš tiktu novērtēts. Tā ir normāla vēlēšanās. Tomēr bieži gadās, ka šis novērtējums nāk negaidīti un pilnīgi no citas puses.
Viena no manām specialitātēm ir jurists. Trešo daļu sava apzinīgā mūža esmu nostrādājis šajā specialitātē. Kā jau tas zināms, katram darbam sava garoza. Tāda ir arī šim. Un tādēļ novērtējums vēl jo vairāk ir patīkams.
Pēdējos piecos gados starp maniem klientiem ir daudzi mediķi. Pamatā no vidējā medicīniskā personāla. Konsultēju viņus, jo diemžēl mūsdienās tie ir vieni no neaizsargātākajiem medicīnas darbiniekiem. Vidējam medicīnas personālam jāsaskaras ar pretlikumīgām rīcībām no ārstniecības iestāžu puses, ar mobingu... Mediķi labi pārzin ārstēšanas procesu, bet ne visai orientējas likumos un tiesiskumā. Līdz ar to kādam ir jāpalīdz.
Šajā darbā ir savi blakus efekti. Lai pārzinātu norises ārstniecības iestādēs, ir jāapmeklē dažādi mediķu pasākumi, sanāksmes, sapulces. Tādā veidā tiek iegūta vispārēja, objektīva informācija. Protams, ka redzot netaisnību, dažus īpaši ''interesantus'' gadījumus esmu aprakstījis sociālajos tīklos, esmu uzdevis publiskus jautājumus ārstniecības iestādēm, mediķu organizācijām. Un šis moments šo ārstniecības iestāžu administrācijām nu ļoti nepatīk.
Tā, nosacīti nesenā laika periodā apmeklēju vienu tādu pasākumu, kurā piedalījās nozares ministre un Saeimas deputāts, kurš starp citu vienā no mūsu komunikācijas reizēm pateica par šo pasākumu, kā arī pats pasākums tika neviļus pareklamēts tajos pat sociālajos tīklos. Pasākums bija interesants, bija interesanti klausīties ministres domu gājienus un vēlmi sevi pasniegt kā ''cīnītājai par nozari''. Bija interesanti paklausīties ārstniecības iestādes arodbiedrību. Tā pat visinteresantāk bija paklausīties pašu mediķu jautājumus un ministres, deputāta un pašas ārstniecības iestādes administrācijas atbildes. Un viss būtu ikdienišķi, ja ne kāds atgadījums.
Pasākums jau praktiski noslēdzās, ministrei un deputātam jau sniedza puķu pušķus, kad pēkšņi pie auss dzirdu:
Atvainojiet, jūs esat darbinieks?
Skatos, pār manu necilo augumu noliekusies pajauna, gaišmataina būtne, un acīs tai nepacietīgas ilgas pēc manas atbildes.
Labdien !Nē! Neesmu gan... - atbildu es.
Tad ko jūs šeit darat? Šis ir tikai darbinieku pasākums, tas ir slēgts pasākums...- nu jau nikni atbild gaišmatainā.
Atvainojiet – izbrīnīts es iebilstu, - bet kur minēts, ka tas ir tikai darbinieku pasākums?
Bet jūs kā par to uzzinājāt? - tā atkal gaišmatainā.
Piedodiet, bet par to tika rakstīts sociālajos tīklos, un tur nekas nebija minēts, ka pasākums ir slēgts...-
Šajā brīdī visi apkārtējie jau ir pievērsuši uzmanību mūsu dialogam, jo ar katru nākamo teikumu, tas no gaišmatainās būtnes puses kļuva aizvien skaļāks, tā ka praktiski tika ''pārsista'' iestādes galvenā persona, kura tobrīd sniedza kārtējo atbildi, un aicināja mediķus uz nākamo pasākumu. No tuvākajām sēdvietām, kurās atradās administrācija, atskan izbrīnīti, klusināti jautājumu – ''kā, nav darbinieks?'', ''kas tas tāds?''... Uz ko gaišmatainā būtne ar patosu uzvaroši atbild:
Nē, tas nav darbinieks! TAS IR MĀRIS SILIŅŠ!!!!
Šajā brīdī sajutos kā vismaz valsts prezidents, vai Maikls Džegers... Mani atpazina, zin manu vārdu un uzvārdu, man pievērsta gandrīz visas zāles uzmanība, ieskaitot iestādes valdi un nozares ministri. Ne katram cilvēkam ir iespēja izbaudīt šādu ''slavas'' mirkli. Nē, nu, ok, ir man bijuši dažādi pārpratumi, bet tie tik tiešām bija pārpratumi, jo mani vienkārši sajauca ar citu personu. Bet šeit...
Līdz ar to, lai netraucētu pasākumam, es piedāvāju gaišmatainajai būtnei iziet no zāles, un mūsu ''diskusiju'' turpināt tur, jo savādāk es ar savu personību aizēnoju visu pasākumu. Tā arī izdarījām.
Ārpusē, gaitenī mūsu diskusija turpinājās. Manā adresē izskanēja vairāki apgalvojumi un aizvainojumi, kurus pati gaišmatainā būtne nespēja pat pierādīt. No tā es sapratu, ka mans darbs nav veltīgs, kā arī to, ka šīs iestādes administrācijai ir ko slēpt, ir no kā baidīties. Tanī pat laikā varēja redzēt, ka gaišmatainā būtne jūtās apmierināta, jo atklājusi lielāko noziedznieku pasaulē. Jācer, ka valde šai būtnei prēmiju izmaksāja. Tomēr ir šai medaļai ir arī otra puse – pierādīt man, ka man nebija tiesību apmeklēt šo pasākumu būtne nespēja. Tai pat laikā viņa netieši mani pati uzaicināja uz nākamo pasākumu, kur aizsteidzoties priekšā notikumiem, es gan netiku.
Kādēļ es šo gaišmataino būtni tā dēvēju? Ne tādēļ, ka slēptu viņas personību, bet gan tādēļ, ka tad kad es lūdzu viņu stādīties priekšā, viss ko viņa atbildēja:
Es esmu šīs iestādes darbiniece....-
Jums noteikti ir arī vārds, uzvārds un amats?- jautāju es,
Jā, man tāds ir. Es esmu darbiniece...– atkal skanēja atbilde.
Līdz ar ko jāsecina, ka pieklājīgums ir pēdējais, kas ir sagaidāms no šīs iestādes administrācijas. Pirmkārt jau to prasa elementārā pieklājības ētika, otrkārt, es noteikti esmu daudz vecāks par viņu, un arī šajā sakarā elementārā pieklājība, kuru māca ģimenē, prasa šo elementāro vismaz vārda nosaukšanu. Bet kur nu....
Bet lai nu ir, kā ir. Kopš aprakstītā pasākuma ir notikuši vēl divi. Un abos, gaišmatainā būtne staigāja un cītīgi kādu meklēja. Ļoti ceru, ka ne mani... Nupat būs vēl trešais pasākums. Uzreiz varu pateikt – netieku. Diemžēl.... Esmu ļoti aizņemts.
Toties izbrīna šīs iestādes pēkšņā valdes aktivitāte, lai gan aprakstītais pasākums, un vēl viens bija arodbiedrības iniciēts. Toties pārējie divi – valdes, kuros tā ļoti aicina būt atklātiem, uzdot sasāpējušos jautājumus, uz kuriem sola atbildes. Tanī pat laikā pārsvarā atbildes ir apmēram tādas – ''tas ir jārisina individuāli, atnāciet rīt – jums viss būs paskaidrots'', utt.. patiesībā nekas netiek risināts. Līdz ar ko šie pasākumi vairāk atgādina ''nelojālo darbinieku izskaitļošanu'', nevis rūpes par iestādi. Papildus tam, šo pasākumu zemūdens akmens noteikti ir tuvojošā valdes maiņa, uz kuru pretendē, un uz amatu cer esošā valde.
Lai nu kā, bet savu darbu turpināšu. Un pat ja manis nav klāt kārtējā pasākumā, tas nenozīmē, ka manis tur nav. Nu un protams slava un atzinība... Tas man ir dubults stimuls.
Un protams paldies visiem, kas lasījuši, un dižais paldies tiem, kas atbalstījuši.