Bērnība. Mani uzskati bērnībā.
Bērns, tas ir ''kāpēc'', ''kādēļ'', ''kas'' utt., jautājumu apkopojums. Mēs ļoti labi zinām, cik jautājumu par kādu tēmu var uzdot bērns, cik bieži tas mūs noved strupceļā ar atbildēm. Tanī pat laikā šie jautājumi un atbildes veido mūsu bērna priekšstatu par norisēm apkārt mums, par norisēm dabā.
Tomēr bieži, bērni veido savus uzskatus, kas balstīti uz viņu novērojumiem, iespaidiem, fantāzijām. Arī katrs no mums bērnībā ir veidojis savus uzskatus, aizstāvējis tos savu vienaudžu vidū spēlējoties smilšu kastītē, strīdoties un cenšoties pierādīt to ''patiesību''. Tā kā bērnībā bieži biju spiests mājās palikt viens, tad man bija daudz laika, lai veidotu savus īpašos uzskatus. Tālāk uzskaitīšu dažus savus bērnības uzskatus. Tos, kas radušies līdz skolas laikam, tos, kurus pats kaut kādu apsvērumu dēļ biju izdomājis, tos, kurus šodien atceros. Iespējams bija vairāk. Un tā....
Kādēļ griežas zeme?
Mazs būdams, padzirdēju, ka zeme griežas. Un manu mazo prātu protams pārņēma pārdomas – ja zeme griežas, tad kas vai kurš to griež? Domāju, līdz izdomāju. Zemi griež cilvēki staigājot. Un ja varētu sarunāt, ka visi cilvēki apstājas, tad noteikti apstātos arī zeme. Tāds lūk uzskats
Kā rodas vējš?
Arī pie šās parādības manā bērna prātā bija vainīgs cilvēks. Jo cilvēks elpo. Un izelpojot, rodas vēja plūsma. Un to pareizinot ar visiem cilvēkiem – rezultāts vējš. Interesanti, kas diez vainīgs pie vētrām izejot no šādas loģikas. To no bērnības neatceros.
Mākoņi un lietus.
Bērnībā uzskatīju, ka mākoņi rodas no dūmiem. No baltiem dūmiem rodas baltie gubu mākoņi, bet no melnajiem dūmiem – lietus (sniega) mākoņi. Tādēļ rudenī, kad paliek auksts, un tiek kurinātas krāsnis (mums mājās bija krāsns apkure), tik bieži līst. Pretīm mājai mums atradās kaut kāda ražotne, bet aiz tās dzelzceļš, pa kuru manā bērnībā vēl braukāja tvaika lokomotīves. Tās bija labas, jo no to skursteņiem pārsvarā nāca balti dūmi (tvaiks). Toties ražotne gan bija nelāga, jo no tās skursteņiem pārsvarā plūda biezi melni dūmi. Varbūt pie citiem apstākļiem būtu kļuvis par ekologu?
Virtuālais draugs.
Manā bērnībā nebija ne interneta, ne datoru... TV rādīja tikai dažas stundas pa vakariem. Līdz ar to biju spiests spēlēties pats ar sevi, un tas diezgan labi attīstīja iztēli. Šādas iztēles rezultātā biju radījis sev ''virtuālo'' iedomu draugu, kuru sauca tā pat kā mani. Ko tik mēs kopā nedarījām... Bet vislielākā draudzība sākās tad, kad bija jāiet gulēt. Miegs nāca ne vienmēr, tad nu domās, iztēlē tika radīti tādi piedzīvojumi, kādus tagad visas datorspēles kopā nav spējīgas. Lidojām, peldējām, ceļojām uz citām planētām... Bet reiz mēs sastrīdējāmies, un pat vairākas dienas nesarunājāmies... Vai tagad ir iespējama šāda virtuālā draudzība?
Kad automašīnai jāpārslēdz ātrumi?
Kā jau jebkurš puišelis, ļoti interesējos par tehniku un mašīnām. Vienmēr, kad bija iespēja vēroju visu, kas notiek mašīnas kabīnē, kā šoferis (autovadītāju mums nebija) vada transportu. Un kad man kāds prasīja:'' Vai maki braukt?'', vienmēr lepni atbildēju – ''Protams!''. Reiz man pajautāja: ''ja reiz māki braukt, kad automašīnai jāpārslēdz ātrumi?''. Mirkli padomājis atbildēju:'' Nu tad kad motors rūc visskaļāk...''. Un nekādi nevarēju saprast, kas tik jautrs manā atbildē...
Noteikti, kad bija arī citi uzskati, dzīves atziņas. Šīs tādas spilgtākās no bērnības. Pie kam atgādināšu, ka visas šīs atziņas un uzskati veidojušies līdzskolas vecumā – trīs līdz sešos gados.
Varbūt arī jums ir šādas atmiņas. Varat uzrakstīt komentārā. Šobrīd tas varbūt arī pašiem izliekas smieklīgi, tomēr uzskatu, ka šīs ir vienas no siltākajām atmiņām, no kā tiešām nav jākaunas.
Un protams paldies visiem, kas lasījuši, un dižais paldies tiem, kasatbalstījuši.