Medicīna. Kā man kukuli prasīja...
Bija tas vēl pagājušajā gadu simtenī. Deviņdesmito gadu vidus. Biju jauns, skaists. Toreiz jaunības patriotisma un savas spītības vadīts, biju cilvēks formas tērpā. Dienests mans noritēja kādā Latvijas pilsētā, kura padomju laikos lepni valkāja latviešu komunista uzvārdu.
Neteikšu, ka dienests bija grūts, bet visnotaļ interesants. Tomēr neskatoties uz visu, kā gadījās, kā ne, bet pildod dienesta pienākumus, tīri neveiksmīgi salauzu plaukstas divus kauliņus. Sākumā jau nekas, domāju, ka tikai sasista, satriekta, un protaams, ka pie dakteriem nesteidzos. Bet kad trešajā naktī kā muša rāpoju pa griestiem, un pretēji gravitācijai, no tiem nekritu nost, sapratu – bez eskulapiem laikam jau neiztikt.
Un tā no rīta devos uz vietējo poliklīniku – slimnīcu vienā personā, vai ēkā. Paņēmu reģistratūrā numuriņu, un devos pie kabineta. Pieņēma tajā dienā pats slimnīcas vadonis, traumatologs – ķirurgs vienā personā. Kā vēlāk izrādījās, viņš arī medicīnas profesors/pasniedzējs. Nonācu pie šā, viss it kā labi. Nosūtīja uz rentgenu, kurš stāvu zemāk. Uztaisīju, devos atpakaļ. Un tad sākās pats interesantākais. Izrādījās, ka mani sagaida vismaz divas operācijas, un gads ģipsī... Un tas tikai tādā gadījumā, ja es ''sapratīšu'' visu situācijas nopietnību. Pretējā gadījumā es varot aizmirst par dienestu kā tādu, jo ar nekustīgu, kroplu plaukstu man nekas nespīdot. Bet ''situācijas nopietnība'' esot ap LVL 50.- vērta. Tā kā baumas par šādu ''situācijas aprakstu'' bija dzirdētas iepriekš, un to, ka minētais eskulaps nekautrējas no ''pateicībām'', it sevišķi tām, kas dotas avansā, piedāvāju viņam spēli, kurā es uz kādu brīdi esmu kļuvis kurls, bet viņš pa to laiku izraksta man nosūtījumu uz Rīgas 2.slimnīcu, kurai toreiz bija līgums ar NBS (iespējams, ka tāds ir arī šobrīd). Tāda spēle dakterītim nebija pa prātam, un manā adresē sāka skanēt visvisādi sarkasmi. Mierīgi tos noklausījos, un tad pajautāju, vai viņš gadījumā nepazīst ''Tulas Tokarjevu''? Tas mazliet apturēja viņa vārsmu plūdus, un viņš atbildēja noliedzoši. Tālāk es viņam paskaidroju, kas ir ''Tulas Tokarjevs'' (tautā vienkārši dēvēts par TT), un ka tas spītīgi ''skatīsies'' tam mugurā, kamēr mēs dosimies uz manu kabinetu, lai noformētu izspiešanu. Dīvainākais bija tas, ka šajā īsajā laika posmā, kā uz burvja mājienu radās nosūtījums uz Rīgu, un pavēle māsiņai uzlikt man uz rokas ģipsi, pie kam viņam pašam kā izrādījās bija steidzīgi kaut kur jādodas.
Kad nākamajā dienā ierados Rīgā, un tiku pie daktera, izrādījās, ka nekādas operācijas manā gadījumā nav nepieciešamas. Dakterīts tikai bija izbrīnīts par uzlikto ģipsi, jo tas bija uzlikts nepareizi. Kad pateicu, kurš tā lika uzlikt, izbrīns dakterīša acīs pieauga divkārši. Tad es arī uzzināju, kas patiesībā bija šis eskulaps.
Rezultātā pēc trīs mēnešiem es veiksmīgi tiku vaļā no ģipša, operācija nebija vajadzīga, un roka darbojas vēl līdz šim brīdim.
Dīvainā kārtā, šī praktiski ir mana vienīgā nelāgā pieredze ar mediķiem. Pieredze kontekstā pacients – mediķis. Bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, pārējā pieredze ar mediķiem man ir tikai pozitīva un jautra.
Bet par to citos rakstos.
Un kā jau ierasts, paldies visiem, kas izlasīja, un trīskāršs paldies tiem,kas atbalsta.