Lasītprasme
Lasītprasme – viena no vērtīgākajām un nepieciešamākajām prasmēm mūsdienās.
Sen atpakaļ, kad vēl biju bērns, lasot kārtējo pasaku grāmatu, sapņoju par to, ka būtu labi, ja bildes atdzīvotos, un lasīšanas vietā varētu pasaku vienkārši apskatīt. Augot lielākam, piedzīvojot televīzijas attīstību, kā arī kinematogrāfijas attīstību, bija iespēja salīdzināt lasīto pasaku ar kinofilmu. Vēl vēlāk varēju salīdzināt jau nopietnākus daiļdarbus. Un, kā izrādījās, grāmata bieži vien bija labāka nekā kino.
Šodien mēs dzīvojam XXI gadsimtā. Un mani bērnības sapņi pēc būtības ir piepildījušies. Viedtālruņi, planšetes. Lasīt vairs nav nepieciešamība. Visu var apskatīt. Atliek tikai pateikt burvju vārdus – ''Google OK....'', un lūdzu – visa informācija tiek pasniegta uz ''sudraba šķīvīša ar zelta maliņu'', vai pareizāk sakot – planšetē, viedtālrunī. Progress! Attīstība! Urrāā!!!
Bet vai tiešām? Ir pierādīts, ka lasot cilvēks papildina savu vārdu krājumu, kas savukārt palīdz tam precīzāk formulēt savus izteikumus, viedokļus, prasības, utt. Savukārt šīs prasmes paaugstina indivīda IQ, kas savukārt padara pašu indivīdu par pievilcīgu sabiedrībai, rada tam izaugsmes iespējas, karjeru. Tomēr izskatās, ka pasaules ''augstās tehnoloģijas'' dara visu, lai cilvēce degradētos.
Mūsdienās grāmatas lasīt vairs nevajag, jo speciālas programmas nolasa grāmatu jums priekšā. Pat elementāro SMS rakstīt vairs nevajag, jo var nosūtīt un saņemt balss paziņojumus. Mūsdienu jaunatne lasīšanas vietā izvēlas datorspēles, pie kā pavada lielāko savas dzīves laiku. Līdz ar to tie neattīstās, ir fiziski vāji un nepilnvērtīgi, intelektuāli atpalikuši. Šodien tikai katrs divpatsmitais jaunietis vecumā no septiņiem līdz sešpadsmit gadiem spēj precīzi formulēt savas domas. Tikai katrs devītais var runāt un rakstīt ar saliktiem teikumiem, izmantojot salikteņus un seciālos terminus. Un ne jau tādēļ, ka tos skolā nemāca. Nē, tādēļ, ka klausoties tie nenosēžas viņu smadzenēs, kā tas notiek lasot.
Sarunā ar kādu skolotāju, es biju šokēts par viņas stāstu. Šodien devītās klases skolnieks grāmatu, ko es viņa vecumā skolas uzdevumā lasīju divās nedēļās, pluss veicot grāmatas konspektēšanu – šis skolnieks lasa četrus mēnešus!!! ČETRUS!!!! Lasītprasme atrodas sākumskolas līmenī!!! Un tā ir mūsu ''nākotne''...
Noslēgumā... Vai tiešām varam vainot tehnoloģijas? Nē!. Tās ir radītas lai atvieglotu mūsu dzīvi, bet nevis lai to aizstātu. Tad kurš ir vainīgs? Vainīgi esam mēs paši. Mēs, kas neliekam saviem bērniem, mazbērniem lasīt, mēs, kas sava miera labad, iegrūžam rokās bērnam planšeti, lai tikai mūs netraucē... Un pēc tam mēs vēl spriežam par tām netaisnībām, kuras mūs sagaida ikdienā... Par ko mēs apvainojamies? Par to, ka paši sevi iznīcinām? Par to, ka no saviem bērniem veidojam deģenerātus? Varbūt ir vērts attapties?
P.S. Interesanti – cik daudzi izlasīs šo rakstu? Ieraksti komentāru, ja esi izlasījis līdz galam....