Sazverestības teorija ārpus Latvijas.
Skatoties un analizējot notikumus ārpus Latvijas veidojas savdabīgi secinājumi, kurus vairāk var nosaukt par sazvērestības teorijām, jo reālu pierādījumu tam nav, tanī pat laikā uz daudz ko norāda netieša informācija, nepārbaudīti un neoficāli informācijas avoti.
Galvenais jautājums, kas bieži cirkulē arī mūsu vidū – zināmi draudi no austrumiem. Tieši tādēļ daudziem ir prieks par arvien palielinošo NATO karavīru skaitu, par Latgales īpašās vienības izveidi, par ''jauno'' bruņojumu, utt., utt. Tomēr mans uzskats, ka nekādu draudu reāli nav, un tuvākā laikā nav gaidāmi. Kādēļ? Varbūt atbildi atradīsiet šajā rakstā, ja vien pietiek izglītības lai mācētu lasīt, kā arī protams pacietības.
Degošā taiga.
Katru gadu Krievijā deg lielāki vai mazāki apgabali taigas. Iemesls tam ir ļaunprātīga dedzināšana, ''nejaušie'' ugunsgrēki. Tomēr 2019.gadā platības bija ļoti lielas. Un novelt to uz speciāli izveidotām brigādēm, kas braukāja tūkstošus kliometru turp un atpakaļ, bieži pa vietām, kur ceļu nav vispār, lai dedzinātu mežus – liekas aplami. Tanī pat laikā ir kāda nianse, kurai netiek pievērsta īpaša uzmanība. Krievijā ir divi balistisko raķešu poligoni. Poligons šajā gadījumā tiek domāts kā vieta, kurā notiek militārās mācības, šaušana mērķī, jauna bruņojuma izmēģināšana. Krievija ir unikāla dēļ sava lieluma, tādēļ tai nevajag savas raķetes izmēģināt ārus savas teritorijas, kā daudzām citām lielvarām. Ir divas galvenās palaišanas vietas – Murmanskas apgabals, un vladivastokas apgabals. Nu un protams ''nelieli'' poligoni visā Krievijas vidienē. Rezultātā visas vidējā un liela radiusa balistiskās raķetes var izmēģināt arī diezgan slepeni. Bet kā tas varbūt nereti gadās, tad izmēģinājumi ne vienmēr ir veiksmīgi. Pagājušo gadu tam bija labs piemērs Murmanskas apgabalā, kad viena tāda raķete uzsprāga vēl pirms palaišanas, kā rezultātā notika neliels kodolsprādziens, ko Krievija ļoti, ļoti vēlējās slēpt, bet tas nesanāca. Tanī pat laikā noslēpums paliek, cik daudz izmēģinājumu raķetes nokrīt pusceļā – taigā, dēl kurām sākas lielie mežu ugunsgrēki. Tā kā teritorija ir mazapdzīvota, tad saglabāt to noslēpumā nav nemaz tik grūti. Toties ir tūkstošiem nostāstu par ''anomālām'' parādībām virs taigas, NLO, krītošiem ''meteorītiem'', pilnībā ''izmirušiem'' apgabaliem.
Teritorija.
2014.gadā krievija uzsāka ofensīvu Ukrainā, un šo darbību rezultātā krievijai tika pakļauta Krima, vēl līdz šim notiek karadarbība Ukrainas austrumos. Tagad nerunāsim par teritoriālo un etnisko īstenību. Runa ir par krievijas spējām. Kā zinām, tad Ukrainā viss mazliet aizgāja ne pēc plāna, un militārais konflikt lokalizējās, un tālāka tā izvēršana praktiski vairs nav iespējama. Papildus pret krieviju vērstās ekonomiskās sankcijas ir darījušas savu. Jeb kāda veida dalība jebkādā militārā konfliktā prasa ļoti lielus finanšu līdzekļus. Un Krievijas vairākkārtējā atrašanās ''defolta'' priekšā to tikai apliecina. Un tomēr.... Un tomēr Krievija ir noturējusies. Kā? Un šeit jāskatās uz Austrumiem, konkrēti – Ķīnu.
Kad 2015.gadā krievijā iestākās krīzes augstākais punkts, likās jau ka Krievijas Putina režīms praktiski ir kritis. Bet nekā... Toties atklājās, ka Krievija ir ''izīrējusi'' Ķīnai apgabalus, kas trīs līdz piecas reizes pārsniedz ''atgrieztās'' Krimas teritoriju. Ķīna sāka masveida mežistrādi, un nu jau daudzi Altaja apgabali līdzinās Kazahijas stepēm. Pie reizes 2016.gadā uz mirkli parādījās ziņa, ka Ķīna koncentrē pie Krievijas robežas karaspēku. Interesantākais, ka tas nekur nav pazudis, vai aizvākts. Tā pat klīst informācija, ka vairākās vietās Ķīna ir uzbūvējusi tiltus līdz pusei Amūras upes. Putins Ķīnu apmeklē biežāk, nekā savas valsts atsevišķus reģionus. Un... Krievija normalizē savu ekonomiku. Neskatoeties uz pieaugošajām sankcijām, neskatoties uz to, ka Krievijas ogļūdeņražu produkciju iepērk ar vien mazāk, neskatoties uz gāzesvadu izbūves fiasko. Līdz ar to var secināt, ka Ķīna dotajā momentā dotē Krieviju, pretim ņemot Krievijas teritorijas. Domāju, ka ASV ''muitas tarifu'' karš ar Ķīnu ar nav tikai tas, ko virspusēji mums atreferē mēdiji. Un krievijas teritoriju sagrābšana no Ķīnas puses turpinās. Nu pat Čuvašijā notiek čuvašu sacelšanās pret varu, jo vietējie varas pārstāvji atdod Ķīnas firmām ar vien lielākus zemes gabalus, kuros Ķīna būvē savas rūpnīcas, kurās nodarbina SAVU cilvēkus, un šo rūpnīcu produkcija tiek tirgota Ķīnas tirgos. Līdz ar to vietējie iedzīvotāji tiek izspiesti no savām apdzīvotajām teritorijām. Realitātē notiek nevardarbīga, ekonomiska Krievijas teritorijas okupācija. Un tas viss, lai Putins varētu noturēt savu varu, nevis lai attīstītu Krieviju. Pie tam pēc neoficiālas informācijas, Krievija ir izvedusi praktiski visu Tālo Austrumu kara apgabalu, kurš starp citu bija viens no lielākajiem un spēcīgākajiem militārajiem formējumiem pasaulē. Un tas saprotams – tas tur vairs nav vajadzīgs, jo apgabali visi nonākuši Ķīnas rīcībā. Toties tankus, un citu militāro tehniku no šī apgabala tagad var atrast Ukrainas seperātistu rīcībā.
Līdz ar to praktiski ir secinājums, ka atsevišķu militāro draudu no austrumu kaimiņa nepastāv. Karojot Ukrainas austrumos, Sīrijā un tagad solot palīdzību Irānai, Krievijai nav līdzekļu vēl kādam lokālam militāram konfliktam. Jautājums un ar to saistītā problēma ir citā – cik drošs ir mazais ''koferītis'', kurš atrodas Putina pārziņā, un kas notiks tad, kad Ķīna pilnībā būs ''apmierinājusi'' savu apetīti Tālajos Austrumos, un pārstās dotēt Krieviju? Vai šizofrēniskās paranojas pārņemtais punduris varēs noturēties pret savu psihi, un nesākt ''spaidīt'' pogas?
Lūk tādas šoreiz sazvērestības teorijas.
Cik tajās patiesības? To lai katrs pats lemj atbilstoši savai sapratnei.
Paldies tiem, kas spēja šo izlasīt, kas spēj izteikt savu domu komentāros.
Un kārtējais paldies atbalstītājiem. Pateicoties jums ir stimuls veidot jaunus rakstus.