Kopš pastāv organiskas būtnes, pastāv medības. Līdz nesenam laikam medības bija pārtikas ieguves avots. Un tikai nesen medības ir pārvērstas izklaidē un sportā. Ja apskatam medības kā pārtikas ieguves avotu, tad nav nevienas pretenzijas. Tanī pat laikā apskatot jēdzienu ''medības'' kā izklaides veidu – tas ir pasākums līdzvērtīgs noziegumam. ''Medības'' kā sports – lieliem vilcieniem ņemot – kaut kas nesaprotams.

Pašlaik mūsu likumdevējs strādā pie jauna ''Medību likuma'', kuram jāatbilst mūsdienu regulējumiem, mūsdienu prasībām. Nezinu, vai jaunajā medību likumā būs aktualizēti jautājumi par medībām ar lokiem un arbaletiem, kas padsmit gadus atpakaļ izraisīja lielu sašutumu un nevienprātību. Toties ir aktualizēts jautājums par oficiālas medību atļaujas izsniegšanu pusaudžiem, kam pieaugušo kontrolē būs iespēja piedalīties medībās ar ieroci, un šaut pa medījumu. Protams – visa atbildība gulstas uz pieaugušo pleciem, un ja nedod Dievs, notiek kāds kāzuss, Likuma priekšā atbildēs pieaugušais.

Jautājums atbilstoši sadaļai – bet kur šeit sazvērestības teorija? Pilnīgi iespējams, ka tās nav, lai gan tomēr....

Vismaz reizi mēnesī medijus pāršalc ziņas, kad atkal kādā no kādas valsts skolām kāds ar ieroci ir apšāvis kaut kādu kolektīvu, pēc kā pats nošāvies vai nošauts. Latvijā reizi pusgadā parādās ziņa, kad kāds piekāvis savu skolasbiedru, bet reizi piecos gados kad kāds ar nazi draudējis un var būt pat sadūris kādu.... Vienu reizi atceros, ka viens bija paņēmis tēva pistoli, un tikai palielījies skolā bez tālākas pielietošanas. Lūk šajā sadaļā mēs no pasaules demokrātiskās atpaliekam. Tādēļ iespējams jaunais ''Medību likums'' šo atpalicību samazinās, un kaut kad ne tik tālā nākotnē ''priecīgi'' dzirdēsim, ka kāds kaut kur ir masveidā kādu apšāvis.

Kāds teiks, ka es murgoju, un velku nepareizas paralēles. Tomēr uz jautājumu jāskatās plašāk. Ir sen pagājuši tie laiki, kad veiksmīgas medības bija izdzīvošanas pamats. Tagad medibas ir izklaide un sports. Bet runa nav par to. Runa ir par pirmo šāvienu, par pirmo trāpījumu. Un nav svarīgi – vārna, lapsa, buks, cūka, cilvēks. Pirmais šāviens vienmēr ir grūts. Tas nav tas pats, kas šāviens pa papīra vai finiera mērķi, kas ir sporta pamatā. Tas ir šāviens pa dzīvu organismu, un tas nevar būt sports. Pirmais šāviens ir smags. Pēc pirmā šāviena viena daļa otreiz vairs nešauj, ja vien tas nav piespiedu solis, piemēram karadarbība. Bet tie kas šuj otreiz, šaus trešo reizi un ceturto... Un tas aizrauj.... Tas rada azartu... Un pieradumu.... Un tad, kad uzrodas ''aizvainotājs'', kurš kaut kādā veidā aizvainojis paša EGO, tādam ir tikai mazs solis līdz masveida eksakūcijai. Un visas atrunas, ka viņš jau tikai pieaugušo klātbūtnē, viņš jau pats pie ieroča netiks – ir tikai atrunas.

Pasaule cenšās ierobežot gan ieroču apriti, gan iespēju tiem piekļūt. Latvija dara pretējo. Kādēļ? Vai šeit neslēpjas sazvērestība?