Teorija trešā - Bailes.
3. februāris, 2019 pl. 16:15,
Nav komentāru
Bailes ir nepatīkamas emocijas, kas rodas kā atbildes mehānisms dzīvam organismam sastopoties ar draudiem vaisāpēm. Tās ir organisma dabiska reakcija, lai pasargātu to no sociālajiem un fiziskajiem apdraudējumiem un nāves, sagatavojot to uzbrukumam vai aizsardzībai.
Cilvēkiem pirmās baiļu izjūtas parādās jau agrā bērnībā. Baiļu spēcīgums ir atkarīgs no situācijas, kurā ir cilvēks, un paša cilvēka personības un pieredzes. Intensīvas bailes var radīt īslaicīgus fiziskus traucējumus: sirdsdarbības paātrināšanos, pastiprinātu svīšanu, drebuļus, apgrūtinātu izziņu.
Bailes ir saistītas ar citiem cilvēka emocionālajiem stāvokļiem: raizēm, nemieru, histēriju, šausmām un paniku.
Kā redzams, bailes ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Mēs baidāmies gandrīz no visa. Šo to mēs atzīstam, šo to mēs slēpjam. Bet vissliktākais ir tad, kad savas bailes sākam slēpt aiz brāvūrības.
Mūsu tautai ir bijis jāpiedzīvo daudz kas. Un visos gadsimtos, visos laikos mums vienmēr ir bijis no kaut kā jābaidās. Gan no vagara, gan no kunga, gan no cara, gan no slepenpolicijas, gan no VDK.... neskaitot mazās bailītes no žirkām, pelēm, zirnekļiem, raganām, velniem un citām radībām. Pie kam bailes no dabīgām radībām ir dabīgas, un no tām nav ko kaunēties. Bet uzspiestās bailes... Lūk kas ir problēma.... Ja iedziļināmies, tad visas mūsu dzīves problēmas praktiski izriet no uzspiestajām bailēm. Mēs bieži noklusējam patiesus noziegumus, jo baidamies, ka ''noziedznieks mūs atradīs un atriebsies'', ka ''par mums ņirgāsies policijā'', utt. Tā pat mēs klusībā kurnam par varas visatļautību, bet baidāmies atklāti pateikt, ka vara ir slikta.
Tieši pēdējās bailes – bailes no varas, ir tas, kas pazudina katru no mums individuāli, gan cilvēci kopumā. Un šajā procesā mēs ņemam aktīvu dalību. Cik daudz ir tādu, kas spēj kritizēt varu, nebaidīties no tās, atklāti paust viedokli? Nu kāda simtā daļa procenta. Es šeit neskaitu tos anonīmos kritizētājus, kas slēpjoties aiz multiplikāciju varoņu tēliem, aiz sunīšiem, kaķīšiem, raksta sociālajos tīklos ''kritiku'', kas robežojas ar zema intelekta aktivitātes uzplaukumiem. Es domāju tos reālos cilvēkus, kas pat apzinoties iespējamās, pret viņiem vērstās represijas, turpina paust viedokli, izteikt domas, kritizēt. Un ir viņiem pretpols – zemiski radījumi, kas savās bailēs no varas, kas nemāk, nespēj un nevar aizstāvēt sevi, un tādēļ ir spiesti pazemīgi rāpot varas priekšā, lai tikai kaut kādā veidā nodrošinātu savu statusu. Šie zemiskie tipi metīsies varas aizstāvības komandās, un aizstāvēs varu visos tās darījumos pat tad, kad taisnības nebūs ne viņiem ne varai kopā ņemot. Zemiskums – šodienas baiļu zāles. Šodienas fobijas ārstē ar zemiskumu un bravurību...
Lūk jautājums, kas ir atklāts... Jautājums, ar kuru būtu jācīnās. Un vara izmantojot savus resursus dara visu, lai katru dienu ar vien vairāk būtu bailīgo. Tas ir varas pamatuzdevums visos līmeņos, visās sociālajās un politiskajās iekārtās. Un ja kāds tomēr paliek imūns pret šo varas iedarbību, tad viņu vara cenšās nopirkt, un ja tas izdodas, tad pēc tam ar to šo nelaimīgo šantažē, savukārt pats nopirktais sāk baidīties, jo pirmkārt jau baidās citiem atzīties, ka ir pirkts. Otrs paņēmiens ir pretējs pirkšanai – šantāža par izputināšanu. Vara sola atņemt biznesu, īpašumu, atlaist no darba, un citas lietas.... Un cilvēks padodas bailēm....
Vai tā ir tīša sazvērestība? Vai tikai teorija? Tas jāizlemj katram... Tikai pirms tam jāapskatās spogulī, lai nesanāk tā, ka baiļu dēļ sevi cenšās ierindot tur, kur patiesībā neesi.