Šodien es vēlos parunāt par ētiku. Bet ja precīzāk – par biznesa ētiku. Un man ir iemesls domāt, ka par šo jēdzienu reāli nezin neviens. Lielie uzņēmumi, kas pastāv jau daudzus desmit gadus, pamatā ir aizmirsuši, ka šāda lieta pastāv, jo viņi ir vareni. Jaunie uzņēmumi, kas radušies nesen, nemaz nezin, ka tāda lieta eksistē. Šodien reālas biznesa ētikas vairs neeksistē.

                Kāds teiks, ka man nav taisnības. Tad nu es savu domu pamatošu. Problēma ir mūsu sabiedrībā, kas ir kļuvusi tik globāla, ka sāk sevi iznīcināt. Jā, ir sācies sevis iznīcināšanas laikmets. Tomēr interesantākais ir tas, ka šo procesu atbalstot, tam nepiekrīt. Un tieši no tā ir atkarīga arī biznesa ētika, kas vairs jau nepastāv. Lielie un pasaules slavenie uzņēmumi… Vai viņiem ir svarīga biznesa ētika? Nē! Jo viņi uzskata, ka ir zemes centrs, un viss griežas ap viņiem. Realitātē – šie uzņēmumi katru dienu ‘’šauj sev kājā’’. Viņi reāli zaudē potenciālos klientus, bet tanī pat laikā viņu uzstādījums ir tāds, ka nav svarīgi, ka kāds no tiem ir aizgājis. Viņi ir izveidojuši savu vidi, un uzskata, ka var atļauties visu. Un šo slikto pieredzi pārņem jaunie iesācēji. Tiklīdz uzņēmums nodibināts, tā ‘’drīkst atļauties’’ būt lepns. Pie kam lepns sliktā nozīmē.

                Parasti, cilvēki savā starpā komunicē. Risina jautājumus, veic darījumus. Tomēr šodien notiek pašiznīcināšanās. Šodien daudzi uzņēmēji uzskata, ka NAV jāatbild uz iespējamo partneru vēstulēm, pieprasījumiem, piedāvājumiem. Protams, mēs dzīvojam apjomīgas informācijas laikmetā, un atbildēt katram liksies apgrūtinoši. Lielie uzņēmumi tādēļ veido robotus, kas sniedz šablona atbildes. Mazie nedara neko. Un vēlāk, gan vieni, gan otri ir pārsteigti par sava uzņēmuma statistiku, kas pamatā liecina par stagnējumu, vai lejupslīdi, ko savukārt cenšās risināt ar produkcijas cenu pieaugumu, investoru piesaisti, dempingu nozarē, un citiem neefektīviem soļiem. Skaļi sevi ‘’aizstāvot’’ ar to, ka ir piesātināta konkurence, negodīgi partneri, krīzes un citas apokalipses. Tomēr visa pamatā ir biznesa ētikas trūkums.

                Daudzi būs lasījuši, kad senos laikos pietika ar ‘’vārdu’’. Un nebija lielāka kauna un sabiedriskā nopēluma, kā cilvēks, kas ‘’neturēja doto vārdu’’. Tagad tas ir vēsture. Tagad vārdu aizvieto ar līgumu, kuru lauž, pārkāpj un neievēro, un par to nekas nedraud. Tagad ‘’drīkst visu’’, un par to nekas nav. Tagad pat, ja viena puse ir paveikusi kādu darbu priekš otras puses, tad otra puse bez jebkādiem paskaidrojumiem drīkst vienkārši ‘’pazust’’. Un nevienam par to nav jāatbild. Manai kompānijai viens no darbības veidiem jau ilgus gadus ir starptautiskie starpniecības pakalpojumi. Tanī skaitā arī naftas produktu biznesā. Tie, kas ar to nodarbojas zina, cik grūti ir ‘’iekarot šo nišu’’, un tajā darboties. Nepārtraukta spriedze, tūkstošiem krāpnieku gan no pircēju, gan pārdevēju puses. Un tam visam klāt piebiedrojas arī it kā normāli uzņēmumi, kuru reputācija varētu būt pat laba. Tomēr pēdējie uzskata, ka ir pārāk ‘’labi’’, lai savu partneri uzskatītu kaut vai par līdzvērtīgu.

                Savā praksē, es uzskatu, ja esi sācis sarunas kaut vai tikai intereses pēc, tad tev noslēgumā ir jāpasaka – sadarbosies, vai nē. Gadījumā, ja tēma kļuvusi neinteresanta, vai darījuma formēšanas laikā notikušas izmaiņas, kas liedz darījumu pabeigt – pazvani, uzraksti atvainošanās vēstuli. Un visi tevi sapratīs. Tā ir biznesa ētika. Bet šodien viss notiek savādāk. Šodien var prasīt no otras puses darbu, un pēc tam vienkārši ‘’pazust’’. Bez paskaidrojumiem, bez jebkādām ētikas normām. Pēdējā pusgada laikā man bijuši trīs šādi ‘’partneri’’ – Woodstock Italia, BEPES Co, un pēdējais – Simpatrans Oil & Gas. Visi it kā cienījami uzņēmumi. Un neviens no viņiem nevar atļauties pateikt – atvaino, bet šoreiz mēs tālāk neko nedarīsim. Tā vietā labāk ir izdomāt visādas pasakas, un pēc tam vienkārši pazust. Bet smieklīgākais ir tas, ka šo uzņēmumu vadītāji šad un tad pat nezin, ka viņu uzņēmumi ir sākuši darbu ar kādu ‘’partneri’’. Un tas ir tādēļ, ka iniciatīvu uzņemas aģenti, vidējā posma vadītāji, kas reāli nav spējiīgi atbildēt un / vai pieņemt gala lēmumus. Un šī iemesla dēļ cieš uzņēmums. Bet vai uzņēmuma vadītājam tas ko izsaka? Nē! Jo viņš taču ir varens….

                Tāds lūk īsumā apskats par biznesa ētiku, vai pareizāk būtu teikt – par biznesa ētikas nebūšanu.

                 No savas puses, iesaku ikvienam, kas strādā, vai domā to darīt – atcerieties vienkāršu patiesību – LAI KAUT KO SASNIEGTU, IZVEIDOTU, PANĀKTU, IR NEPIECIEŠAMI VISMAZ DIVI. Tad nu lūk neaizmirstiet par to otro, un redzēsiet, ka jūs gūsiet panākumus.