MarisSilins - Ekonomika Bizness

Facebook bizness

Thu, 27 Jun 2019 16:29:00 +0000

Zemāk uzskaitītās FB lapas ir vienas ''kopienas'' darbības rezultāts. Visas šīs lapas reklamējas, kas nozīmē, ka FB no katra lapas īpašnieka ir saņēmis vismaz EUR 10.- Vēl šī ''kopiena'' tiešsaistes web lapu kontruktoros veido mājas lapas, un reģistrē domēnus (parasti ne ilgāk, kā uz trīs mēnešiem), bet tas nozīmē vēl vismaz EUR 20.- līdz EUR 50.-

Kas ir šie ''dāsnie aizdevēji'', kas apvienojušies šajā kopienā? Kā izdevās izskaitļot - slikti angliski un franciski runājoši imigranti no ''kara pārņemtās Āfrikas'', kuri dzīvo uz pabalstiem un nodarbojas ar krāpniecību. 

Opportunity Services 
Lainatarjous 
Aizdevuma piedāvājums 
Ātrs un drošs kredīts 
Kredit BCIF 
Ātra finansēšana 
Finanšu Pakalpojumi 
Finansēšana un investīcijas 
Opportunidad 
Iespējas visiem 
Kredīta pakalpojums
Kundze Kristīne Maliseva 
Automātiskas finansējums 
G Granomort 
Personīgais Pakalpojums 
Kredit solidaire 
Financiamiento del proyecto 
BMI-pakalpojums 
Atbalsts un Finansējums 
Aizdevumu starp privātpersonām 
JVSM BANK 
Palīdzība un ieguldījumu fondi. 
JCT Servicio financiero&préstamo 
Projekta realizācija 
Credits Express 
Brs-service 
Aizdevuma piedāvājums visiem 
Dieter financing 
Global-finance 
CPH Professionnelle 
Latvijas finanses 
SL Company 
Ekspress personīgais finansējums 
Cesis Finanses 
Identified dynamic financial-services 
Wayne Group 
Leader Courtage 

Lieki piebilst, ka FB uz norādēm par krāpšanu nereaģē (kā nekā nauda nāk). Šādas lapas tiek veidotas regulāri, kas nozīmē, ka priekš FB tas ir labs bizness. 

Nobeigumā iesaku absolūti visiem - ja ieraugat, bloķējiet šīs lapas uz reiz, un vēlams ziņot par tām FB. Ja šādi ziņojumi būs masveidā, varbūt FB sāks reaģēt. 

Kad neesi ekonomists....

Wed, 20 Feb 2019 13:24:00 +0000

Ik pa laikam parādās dažādi uzsaukumi un projekti par minimālās algas palielināšanu. Pirms 13.Saeimas vēlēšanām to solīja vismaz trīs partijas, un tik pat to sauca par populismu. Pēc vēlēšanām likumprojektus par minimālās algas palielināšanu iesniedz tieši otrie, kamēr pirmie saka – ''pašlaik tas nav iespējams''. Rezultātā ''spēle'' turpinās. 2017.gada novembrī es rakstīju par to, kas ir ''minimālā alga'', un kā tā radās. Rakstu, tiem kam lasītprasme vēl saglabājusies, var atrast šeit: http://marissilins.mozello.lv/ekonomika-bizness/params/post/1708283/minimala-alga-kas-tas-par-briesmoni

Tomēr šoreiz parunāsim par ko citu, lai gan šo var uztvert kā iepriekšējā raksta turpinājumu. Apskatīsim trīs turpmākās tēmas.

Tēma pirmā - Kādēļ nav vajadzīga ''minimālā alga''?

Tie, kas neslinkos, un izlasīs pirmo rakstu, vai to jau ir izdarījuši, sapratīs manu tālāko domu gājienu. Tikmēr pārējie varēs ''sprāgt'' un ''ar siekalām spļaudīties''. Pārējie, kam ir loģiska domāšana sapratīs arī tā.

Latvijā it kā ir ''brīvā ekonomika''. Vismaz aiz šāda termina slēpjas valdības un Saeimas viedie prāti, kad runa iet par kāda apšaubāma ''valsts atbalsta'' atcelšanu, kuram kā ''likums'' noteikti sekos visvisādas tiesāšanās. Tomēr lai cik tas nebūtu dīvaini, un lai kā to pēkšņi neaizmirstu Saeimā ievēlētie, un ministrijās ieceltie ekonomisti, bet ''brīvā ekonomika'' nevar pastāvēt viena, jo sekas tam būs anarhija. Tādēļ civilizētās valstis blakus ''brīvajai'', liek ''valsts kontrolēto''. Un tikai Latvijā valdība blakus ''brīvajai'' ekonomikai var nolikt piemēram ''sociālistisko''. Nē, tam nav nekāda sakara ar sociālajiem atbalstiem, pensijām, pabalstiem, utt.. Šajā gadījumā ''sociālistiskā'' ekonomika jāuztver kā mantojums no padomju laikiem, un tam nav nekāda sakara ar sociālo. Vēl varētu riskēt, un saukt to par plānveida ekonomiku, jo ekonomisti man noteikti teiks, ka padomijā bija nevis tur kaut kāda ''sociālistiskā'', bet tieši ''plānveida'' ekonomika. Tomēr uz šo es atbildēšu, ka ja būtu ''plānveida'', mēs būtu tikuši daudz tālāk. Tāds lūk kalambūrs. Bet lai to varētu saprast vienkārši – Latvijā reāli nepastāv vienas noteiktas ekonomikas, jo sākot ar 1991.gada brīvības atgūšanu, kad pie varas palikusi bijusī padomju nomenklatūra, pēdējā balstot valsts ekonomiku pacentās ierasto plānveida ekonomiku asimilēt brīvajā, pretim saņemot sociālistisku brāķi. Starp citu, šo pašu paņēmienu vēlējās izmantot pēdējais PSRS ģenerālsekretārs M.Gorbačovs, un mēs zinām ar ko tas beidzās. Patiesībā arī Latvijā šīs beigas jau ne reizi ir klauvējušas pie durvīm, tomēr mūs ir glābis SVF, ESF, un citi fondi. Un visā šajā epopejā diezgan svarīgu lomu spēlē tāds veidojums, kā ''minimālā alga''. Es šeit neatkārtošos, kā tā radusies. Tomēr tās pastāvēšana pamatīgi bremzē Latvijas ekonomiku, kā arī rezultātā kropļo arī nodokļu politiku. ''Minimālā alga'' kā padomijā rada situāciju, kad darbinieks nevis pelna savu atalgojumu, bet gan atsēž darba laiku. Lūk šis arī ir galvenais iemesls, kādēļ ''minimālā alga'' nav vajadzīga vispār.

Tēma otrā – Kās būtu vajadzīgs?

Kā jau minēju, ''brīvā ekonomika'' viena pastāvēt nevar. Un visefektīvākais līdzeklis ir veidot ''valsts kontrolēto brīvo ekonomiku''. Un tas nav tas pats kas tagad, jo tagad valsts ekonomiku pat nespēj kontrolēt, un tā patstāvīgi cīnās ar sekām, un šī cīņa pamatā ir nodokļu ieviešana, reforma, kas rezultātā ieved strupceļā un ekonomiskā krīzē. Normālā, civilizētā pasaulē neeksistē ''minimālā alga'', bet eksistē ''valsts noteiktā minimālā darba stundas samaksa''. Valsts nosaka minimālo stundas likmi. Ja vajag, tad nosaka vairākas šādas likmes, kur viena ir kopējā minimālā, bet citas ir konkrētas nozares minimālās stundas likmes. Pie kam tās var regulēt vai atcelt atkarībā no ekonomiskās nepieciešamības. Tā piemēram valsts nosaka, ka minimālā stundas likme valstī normālajam darba laikam, kas nepārsniedz 40.stundas nedēļā ir 2,98. Pēc būtības, tas būtu tas pats, kas ''Minimālā alga EUR 500.-''. Tomēr ir kāda starpība. Ja darbinieks zin, ka viņam nedrīkst maksāt mazāk kā 500 mēnesī, tad viņš nāk uz darbu, un atsēž savas darba stundas, jo lai notiek, kas notikdams – minimālo viņš saņems. Arī tad, kad viņš darba laikā staigās pa veikaliem, apmeklēs skaistumsalonus, utt.. Bet ja viņam maksās par konkrētām produktivitātes stundām, tad darbinieks var šos 500. arī nesaņemt. Rezultātā darba devējam ir iespējams pieņemt atbilstošus speciālistus, un maksāt atbilstošas summas, tādejādi audzējot sava uzņēmuma pievienoto vērtību. Tanī pat laikā, ja valsts redz, ka kādā nozarē ir pagrimums, vai aizdomas par ēnu ekonomiku, valsts var noteikt, ka konkrētā nozarē minimālā stundas likme ir piemēram 5.- stundā. Kā piemēru ņemsim pakalpojuma sniedzēju. Piemēram autoserviss. Tagad autoservisā gan apkopēja, gan meistars, gan direktors minimāli saņem vienādi, jo minimālā alga visiem ir vienāda. Un autoservisa īpašniekam ir jādomā, kā ''optimizēt'' savus izdevumus. Bet ja valsts noteiktā minimālā stundas likme ir 2,98, bet autoservisa pakalpojuma sniedzēja – meistara minimālā stundas likme ir 5.-, tad nekādas optimizācijas, jo apkopēja saņems 2,98 par savām nostrādātajām stundām, savukārt meistars savu 5.- par katru nostrādāto stundu. Uzņēmējam ir ekonomija, un nekāda pamata ''optimizēt'' savu grāmatvedību, kā rezultātā nekādas ēnu ekonomikas. Tas pats ar tām darba vietām, kur darbinieks ir nepieciešams uz noteiktām darba stundām, viņam maksā par nostrādāto, un pazūd ''atsēdēšana darba vieetā''. Pie tam darbiniekam ir viegli rēķināt savus ienākumus, un vai nu strādāt vairāk, vai vairākās darba vietās, tādejādi pelnot vairāk. Savukārt tas veido darba spēka konkurenci, un reāli nosaka konkrētā amata vērtību. Un turpinot šo ķēdi, sakārtojas nodokļu politika, mazinās slogs gan uz darba devēju, gan uz darba ņēmēju, zūd ēnu ekonomika.

Tēma trešā – nodokļu politikas sakārtošana.

Uz doto momentu Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars sastāda apmēram 40%. Ja Latvijas budžets ir 9,3.miljardi, tad tas nozīmē, ka garām valsts kasei ''aizčāpo'' apmēram 3,7.miljardi. Vai mēs esam tik bagāti? Patreizējais finanšu ministrs, bijušais komjauniešu pirmais sekretārs Reirs, kā ''ar uguni'' meklē budžetam iztrūkstošo naudu, kas mērāma tik vien, kā aptuveni pārsimts miljonu. Kādēļ es tik ļoti pieminu ministra pagātnes regālijas? Tādēļ, ka dotais cilvēks būdams šādā amatā NAV spējīgs ieviest ''valsts kontrolēto brīvo ekonomiku'', bet var uzturēt ''sociālistisko brīvo ekonomiku''. Un viņš tam atradīs desmitiem tūkstošu argumentu, tanī pat laikā necenšoties analizēt argumentus. Bet ieviešot tieši ''valsts kontrolēto brīvo ekonomiku'', ēnu ekonomika samazinās, jo tai nav pamata pastāvēt. Ēnu ekonomikas pamats – iegūt maksimāli daudz brīvo līdzekļu, meklējot iespējas gan legāli, gan nelegāli apiet valsts noteikto nodokļu politiku. Ja nodokļu politika paliek caurspīdīga un draudzīga gan darba devējam, gan darba ņēmējam – ēnu ekonomika samazinās līdz minimumam. Kā rezultātā ēnu ekonomikas sektorā paliek tikai nelegālais bizness, kas pie normālas tiesiskās sistēmas un pareizas, augstvērtīgas un profesionālas IeM darbības nevar pārsniegt 5-10%. Un tas nozīmē, ka valsts papildus budžetā iegūst 2,9.miljardus.... Un tas ir pie apstākļa, ka netiek samazināta uzpūstā valsts pārvalde, netiek samazināti valsts pārvaldes izdevumi. Protams, ka ieviešot šādu ekonomiku, ir jāpārskata nodokļu politika. Ir jānosaka neapliekamais minimums, kas ir līdzvērtīgs ''minimālajam iztikas grozam'', kurā tiek iekļautas minimālās pārtikas, pakalpojumu, medicīnas izmaksas. Vajadzība pēc tā saucamā ''progresīvā IIN'' ir tīri vai ''modes lieta''. Protams, var noteikt, ka jo vairāk saņem, jo vairāk maksā nodokli, tādejādi nosakot, ka tie, kas saņem ''neapliekamo minimumu'', ir atbrīvoti no INN. Bet tad ir jānosaka, ka ja alga ir līdz 1000.-, tad INN ir tik, ja no 1001 – 5000, tad INN pieaug par 5%, nākamais solis – 5000 – 10000, kur INN ir atkal +5% no iepriekšējās likmes. Viss caurspīdīgs un viegli rēķināms. Un nebūs nekādu 60000 mistisko iedzīvotāju, kas paliek parādā valstij nodokļos, jo valsts ir izstrādājusi nesaprotamu un nekontrolējamu nodokļu aprēķinu. Pie kam nodokļu administrēšana jāatdod VID rīcībā, atbrīvojot no šī pienākuma darba devēju un pašu darba ņēmēju. Un tas ir ļoti vienkārši izdarāms. Ja vien to vēlās. Pie kam tādā veidā neradīsies arī jautājumi par ''nelegāli iegūtiem līdzekļiem'', kā arī neuzskaitītiem līdzekļiem. Un arī nodokļa iekasēšana notiks regulāri, bez aizķeršanās un jebkādām domstarpībām. Tas pats arī ar juridiskām personām. Samazinās birokrātiskais slogs, aug valsts budžets. Arī PVN ir ekonomikas kontroles mehānisms, nevis budžeta piespiedu papildināšanas instruments, kā tas ir tagad.

Lūk īsumā trīs tēmas..... Jā, jā, tas diemžēl ir īsumā, jo runājot un apspriežot šīs tēmas ir vesela daudzdienu semināra vērtas. Šādas izmaiņas veiktu arī tā saucamo valsts kapitālsabiedrību valdes priekšsēžu atalgojuma izmaiņas, jo patreiz algas tiem tiek noteiktas ''savstarpēji vienojoties'', pie kam valsts piekrīt algas summai, bet pretim neliek nekādas prasības. Bet ja reiz jebkuram darbam jābūt atalgotam, tad jebkura alga ir jānopelna. Tātad, ja nosaka kādu atalgojumu, tad nosaka arī plānus un mērķus, kas šim darba ņēmējam noteiktā laikā ir jāsasniedz un jāpanāk, un ja tas netiek darīts, tad meklējam citu, vai samazinam atalgojumu.

Jautājums ir citā – kādēļ mūsu politiķi līdz šim tik vienkāršas patiesības nesaprot? Kādēļ necenšās to ieviest? Atbilde ir šī raksta sākumā. Mūsu valdība sastāv no padomijas nomenklatūras, kura pēc noklusējuma nav spējīga ieviest jebkādus jaunumus vai uzlabojumus. Padomājiet, cik reizes ir mainījies piemēram TOYOTA atsevišķi ņemts modelis sākot ar 1950.gadu, un cik būtiski ir mainījies Žiguļa (LADA) modelis tādā pat laika sprīdī. Tā arī ir atbilde – padomju nomenklatūrai zemapziņas līmenī ir ielikta stagnācija un pretošanās jeb kādām izmaiņām. Panāksim domāšanas izmaiņas – panāksim Latvijas attīstību. Bet aurojot par ''minimālo algu'', par mistiskiem ''boikotiem'' – mēs bridīsim arvien dziļāk purvos. Bet tas savukārt ir nepieciešams mūsu ienaidniekiem.

Būtu interesanti dzirdēt ekonomistu domas, kā arī jebkuru interesentu komentārus.

To, ka šo nelasīs ne finanšu ne ekonomikas ministri, ne Saeimas gudreļi - tas tā pat skaidrs. Tomēr, ja jums ir iespējas - pacentieties aiznest šo arī līdz viņu smadzenēm.... Tās ir visu mūsu kopīgās intereses.

Minimāla alga – kas tas par briesmoni?

Thu, 30 Nov 2017 17:26:00 +0000

Būšu godīgs, bija slinkums, bet saņēmos uzrakstīt. Neesmu ekonomists, nav man šādas izglītības, tomēr dēļ mūsu viedās valdības un VID, kas vienkārši netieši piespiež rēķināt un kaukulēt, gribot negribot sāc apgūt šīs zinātnes pamatus. Šoreiz par pamatu ir jēdziens un termins ‘’MINIMĀLĀ ALGA’’.

Latvijā ir iegājies, kad mūsu mīļā valdība ik pa kādam mirklim ceļ šo minimālo algu, tādejādi priecējot valsts iedzīvotājus ar kārtējo algu ‘’pieaugumu’’. Ļautiņi priecājas, un tik klusi piesaka, ka celts par maz. Un absolūti neiedziļinās tajā, ka no šīs ‘’paceltās’’ algas tieši tā pat paceļas no viņiem atskaitāmie nodokļi, darba devējam pieaug viņa nodokļu daļa, kas automātiski ceļ cenas visam, tanī skaitā pirmā patēriņa precēm. Un tad ļautiņi nespēj saprast mūsu valsts atalgojuma absurdu – alga aug, bet pirktspēja samazinas. Un tas viss tikai tādēļ, ka šāds marasms ir sastopams tikai un vienīgi postpadomju valstīs.

Kā tad radās jēdziens un pati ‘’minimālā alga’’? Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, tā brīža valdība bija spiesta atzīt, ka valsts kase ir gandrīz tukša. Ieņēmumi neprognozējami, papildus izdevumi par ‘’sagrieztajiem kuģiem’’, u.c. kāzusiem. Sākās risinājumu meklējumi, un ak Eurika!!!, izrādījās, ka pie visa vainīgi uzņēmēji – darba devēji, kuri saviem darbiniekiem maksāja neiedomājami mazas algas, vai arī maksāja algas aploksnē. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, paskaidrošu, ka ‘’minimālās algas’’ ieviešana nesamazināja aplokšņu algu izmaksu aplokšņu skaitu, samazinājās tikai aploksnē esošo nominālu skaits. Apskatot civilizētās pasaules pieredzi šajā jomā, samaksājot kārtējos miljonus ārzemju ārzonu ekspertiem, mūsu valdoņi saprata – Latvijā minimālajai algai būt! Un šis ir tas mazais retais gadījums, kad solītais sakrita ar darīto. Minimālā alga Latvijā tika ieviesta. Rezultātā valdība varēja sākt reāli skaitīt vismaz minimālos ienākumus valsts budžetā uz nodokļu rēķina. Tika vairāk vai mazāk sakārtota uzņēmējdarbības vide, kurā rezultātā vairs nevarēja pieņemt apkopēju par LVL 5.- mēnesī, arī sociālajā budžetā sāka kaut kas krist, kā rezultātā varēja paredzēt pensiju indeksāciju. Un līdz ar to sākās šīs ‘’sniega bumbas’’ ceļš. Jo tālāk, jo lielāka tā kļuva. Jo lielāka tā kļuva, jo mazāk tauta redzēja atšķirību… Jo tam visam ir viens ļoti vienkāršs izskaidrojums – minimālās algas ieviešana notika caur Saeimas un MK tualetēm, un ne līdz galam. Praktiski kā viss Latvijā. Kārtējais pasaules velosipēds tika sačakarēts Latvijas gaumē.

Nē, nē… Vis nav tik slikti, ka izskatās. Ja pavēro un pat palasa LR LM mājas lapu, kurā publicēts nolikums par minimālo algu, viss izskatās pat ļoti skaisti. Varat paši par to pārliecināties - https://www.lm.gov.lv/text/2525 . Skaistas formulas, lielisks apraksts. Tikai vai ir kāds, kas varētu paskaidrot – kādēļ tas vis ir pusizdarīts? Kādēļ viss labais Latvijā ir pusizdarīts? Nē, nav viss viss…. Propaganda tiek bīdīta ar dubultu sparu. Un tā ir vienīgā lieta, kas tiek izdarīta kvalitatīvi – iestāstīt tautai, ka pusizdarītās lietas ir kvalitatīvi izdarīts, pabeigts darbs. Tomēr tam visam ir kāds ‘’bet’’. Lai to saprastu, vienkārši jāizvērtē minimālā alga šeit un tur.

Tātad - ŠEIT. Latvijā valdība nosaka minimālo MĒNEŠA algu. Attiecīgi no tās tiek ar elementārām matemātiskām darbībām ‘’izvilkta’’ minimālā darba stundas apmaksas likme. Un tā Latvijā ir vienāda gan sētniekam, gan ministram. Absolūtā vienlīdzība. Taisni vai varētu par to Latviju apskaust – tāda vienlīdzība ir aprakstīta tikai Marksa un Engelsa darbos par komunismu. Tikai nez kamdēļ patiesībā tā nav. Un nav tādēļ, ka ar šādu pusdarbu valdība ir atstājusi iespēju čakarēt valsti pēc sirds patikas. Lai saprastu kā tas notiek, jāaplūko otrs variants.

Tātad – TUR. Civilizētā pasaulē pirmām kārtām valdība nosaka MINIMĀLO VIENAS DARBA STUNDAS APMAKSAS LIKMI. Tātad jau sākumā ir redzams, ka sākas viss sākas no otra gala atšķirībā no Latvijas. Bet jo tālāk, jo ‘’trakāk’’. Izrādās, ka civilizētajā pasaulē nosakot šo minimālo stundas likmi, valdība papildus tam nosaka arī nozares, kur kāda no šīm likmēm piemērojama, kas nozīmē, ka šādas likmes ir vairākas. Pirmkārt jau līdz ar to sanāk, ka sētniekam un liela koncerna direktoram ir dažādas vienas stundas darba samaksas minimālās likmes. Bet tas vēl nav viss. Lai aizsargātu savu darba vietu tirgu, šīs likmes atšķiras starp valsts pilsoni un iebraucēju, lai gan šeit ir atruna, ka uzņēmējs pats var izvērtēt, pēc kuras likmes maksāt iebraucējam. Tieši tādēļ gadās, ka divi mūsu Sprīdīši atgriežoties Laimīgajā zemē strīdas – kāda tad reāli ir tā ‘’minimālā alga’’, jo kaut arī bija vienā zemē, un darīja līdzīgu darbu, viens saņēmis vairāk, otrs – mazāk. Pluss visam riebīgie rietumu kapitālisti tik ļoti sarežģījuši sev dzīvi, kad pie katras likmes ir vēl 100 un 1 nosacījums (darbinieka vecums, darba stāžs, utt., utjp.). Latvijā kaut ko tādu ieviest nevar, jo Latvijas budžeta nepietiek, lai pēc valsts pārvaldē esošajiem izcenojumiem izveidotu atbilstošas kontroles un uzskates sistēmas. Un ir vēl kāda nianse. Valdība seko līdzi nozaru attīstībai un importētā darbaspēka lielumam, un līdz ar to elementāri regulē nozares minimālo samaksu. Un tikai pateicoties šādai sarežģītai sistēmai, viņu algas būtiski atšķiras no mūsējām pie nosacījuma, ka cenas uz patēriņa precēm ir praktiski vienādas. Tieši tādēļ pakalpojumi tur ir dārgi, bet preces lētas. Jo regulējot algas šādā veidā, tiek regulēta darba ražības kapacitāte, kā rezultātā diemžēl ārzemēs nevar darbā ‘’atsēdēt’’ stundas, kā to dara pie mums.

Ir gan viena lieta, kas abās vietās ir līdzīga. Tas ir NEAPLIEKAMAJS MINIMUMS. Protams, ka mums tas ir salīdzinoši zems. Bet tieši šī ir tā lieta, kas regulē nevienlīdzības atšķirības. Pluss progresīvais nodoklis – lūk patiesā ienākuma patiesā formula.

Nezinu, cik saprotami esmu visu aprakstījis. Zināmā mērā es apzinos, ka lielākā daļa nesapratīs, un turpinās uzstāt, lai Latvijā minimālā alga būtu EUR 1000.- un vēl, un vēl, un vēl. Arī mūsu valdība to nesapratīs, jo tad tai jāatzīst, ka ir kārtējais darbs, kas paveikts ar kaitniecību. Nesapratīs arī mūsu auksti cīnītais (tā nav drukas kļūda) VID, jo tur, tā pat kā komunistiskajā iekārtā, ieviest kaut ko, kas atvieglo, uzlabo un veicina – ir nelietderīgi. VID ir vieglāk veikt negaidītās ‘’tematiskās’’ pārbaudes, un prasīt triju uzņēmumu vienam vadītājam, kādēļ viņa alga kā vadītājam ir valsts noteiktā minimālā, un pretīm saņemt atbildi, ka saskaitot visas trīs darba vietas kopā, sanāk pienācīga summa. Un tad šī uzņēmumu vadītāja un VID attiecības atgādina cirku ar iluzionistu, kurš no ‘’tukšas’’ cepures velk ārā baltu trusīti, un kur VID cenšās atminēt šī trika patieso būtību, lai gan abas puses zina, ka tā ir ilūzija. Un tāpat nesapratīs tie, kuri līdz šim nav sapratuši, kādēļ vienam otram melnstrādniekam alga ir lielāka nekā neiroķirugam, un kādēļ beigu beigās kaut kur Rietumos inženieris pelna EUR4500.- mēnesī, bet Latvijā MINIMĀLO ALGU. Un tieši tā pat būs noteikti grūti saprast, kādēļ Latvijā, kur skaitās viens no lētākajiem darba spēkiem, preču cena ir viena no augstākajām, kā iemesla dēļ mūsu ražotāji nav konkurētnespējīgi. Nesapratīs arī tie, kas atbalsta Satversmes tiesas lēmumu par progresīvā nodokļa atcelšanu, jo tikai Latvijā Konstitucionālā tiesa var atklāti izrādīt savu korumpētību atceļot progresīvo nodokli, jo pretējā gadījumā tas attiektos arī uz viņiem personīgi, un pēc kārtējā ‘’labi’’ padarītā darba pieprasīt sev algu apcelšanu, tādejādi pierādot, ka valsts augstākais tiesu orgāns ir pret jebkādu labklājību valstī.

Par pārējo domājiet paši. Un nerakstiet aplamības par minimālo algu paaugstināšanu, jo ceru, ka sapratāt to, ka no tā nekas nemainīsies. Lai mainītos, ir jāmaina visa iestāvējusies, sastagnējusī sistēma. Un jāatsakās ar steigu no jēdziena – MINIMĀLĀ ALGA.

Kur paliek ētika?

Fri, 17 Nov 2017 16:00:00 +0000

Šodien es vēlos parunāt par ētiku. Bet ja precīzāk – par biznesa ētiku. Un man ir iemesls domāt, ka par šo jēdzienu reāli nezin neviens. Lielie uzņēmumi, kas pastāv jau daudzus desmit gadus, pamatā ir aizmirsuši, ka šāda lieta pastāv, jo viņi ir vareni. Jaunie uzņēmumi, kas radušies nesen, nemaz nezin, ka tāda lieta eksistē. Šodien reālas biznesa ētikas vairs neeksistē.

Kāds teiks, ka man nav taisnības. Tad nu es savu domu pamatošu. Problēma ir mūsu sabiedrībā, kas ir kļuvusi tik globāla, ka sāk sevi iznīcināt. Jā, ir sācies sevis iznīcināšanas laikmets. Tomēr interesantākais ir tas, ka šo procesu atbalstot, tam nepiekrīt. Un tieši no tā ir atkarīga arī biznesa ētika, kas vairs jau nepastāv. Lielie un pasaules slavenie uzņēmumi… Vai viņiem ir svarīga biznesa ētika? Nē! Jo viņi uzskata, ka ir zemes centrs, un viss griežas ap viņiem. Realitātē – šie uzņēmumi katru dienu ‘’šauj sev kājā’’. Viņi reāli zaudē potenciālos klientus, bet tanī pat laikā viņu uzstādījums ir tāds, ka nav svarīgi, ka kāds no tiem ir aizgājis. Viņi ir izveidojuši savu vidi, un uzskata, ka var atļauties visu. Un šo slikto pieredzi pārņem jaunie iesācēji. Tiklīdz uzņēmums nodibināts, tā ‘’drīkst atļauties’’ būt lepns. Pie kam lepns sliktā nozīmē.

Parasti, cilvēki savā starpā komunicē. Risina jautājumus, veic darījumus. Tomēr šodien notiek pašiznīcināšanās. Šodien daudzi uzņēmēji uzskata, ka NAV jāatbild uz iespējamo partneru vēstulēm, pieprasījumiem, piedāvājumiem. Protams, mēs dzīvojam apjomīgas informācijas laikmetā, un atbildēt katram liksies apgrūtinoši. Lielie uzņēmumi tādēļ veido robotus, kas sniedz šablona atbildes. Mazie nedara neko. Un vēlāk, gan vieni, gan otri ir pārsteigti par sava uzņēmuma statistiku, kas pamatā liecina par stagnējumu, vai lejupslīdi, ko savukārt cenšās risināt ar produkcijas cenu pieaugumu, investoru piesaisti, dempingu nozarē, un citiem neefektīviem soļiem. Skaļi sevi ‘’aizstāvot’’ ar to, ka ir piesātināta konkurence, negodīgi partneri, krīzes un citas apokalipses. Tomēr visa pamatā ir biznesa ētikas trūkums.

Daudzi būs lasījuši, kad senos laikos pietika ar ‘’vārdu’’. Un nebija lielāka kauna un sabiedriskā nopēluma, kā cilvēks, kas ‘’neturēja doto vārdu’’. Tagad tas ir vēsture. Tagad vārdu aizvieto ar līgumu, kuru lauž, pārkāpj un neievēro, un par to nekas nedraud. Tagad ‘’drīkst visu’’, un par to nekas nav. Tagad pat, ja viena puse ir paveikusi kādu darbu priekš otras puses, tad otra puse bez jebkādiem paskaidrojumiem drīkst vienkārši ‘’pazust’’. Un nevienam par to nav jāatbild. Manai kompānijai viens no darbības veidiem jau ilgus gadus ir starptautiskie starpniecības pakalpojumi. Tanī skaitā arī naftas produktu biznesā. Tie, kas ar to nodarbojas zina, cik grūti ir ‘’iekarot šo nišu’’, un tajā darboties. Nepārtraukta spriedze, tūkstošiem krāpnieku gan no pircēju, gan pārdevēju puses. Un tam visam klāt piebiedrojas arī it kā normāli uzņēmumi, kuru reputācija varētu būt pat laba. Tomēr pēdējie uzskata, ka ir pārāk ‘’labi’’, lai savu partneri uzskatītu kaut vai par līdzvērtīgu.

Savā praksē, es uzskatu, ja esi sācis sarunas kaut vai tikai intereses pēc, tad tev noslēgumā ir jāpasaka – sadarbosies, vai nē. Gadījumā, ja tēma kļuvusi neinteresanta, vai darījuma formēšanas laikā notikušas izmaiņas, kas liedz darījumu pabeigt – pazvani, uzraksti atvainošanās vēstuli. Un visi tevi sapratīs. Tā ir biznesa ētika. Bet šodien viss notiek savādāk. Šodien var prasīt no otras puses darbu, un pēc tam vienkārši ‘’pazust’’. Bez paskaidrojumiem, bez jebkādām ētikas normām. Pēdējā pusgada laikā man bijuši trīs šādi ‘’partneri’’ – Woodstock Italia, BEPES Co, un pēdējais – Simpatrans Oil & Gas. Visi it kā cienījami uzņēmumi. Un neviens no viņiem nevar atļauties pateikt – atvaino, bet šoreiz mēs tālāk neko nedarīsim. Tā vietā labāk ir izdomāt visādas pasakas, un pēc tam vienkārši pazust. Bet smieklīgākais ir tas, ka šo uzņēmumu vadītāji šad un tad pat nezin, ka viņu uzņēmumi ir sākuši darbu ar kādu ‘’partneri’’. Un tas ir tādēļ, ka iniciatīvu uzņemas aģenti, vidējā posma vadītāji, kas reāli nav spējiīgi atbildēt un / vai pieņemt gala lēmumus. Un šī iemesla dēļ cieš uzņēmums. Bet vai uzņēmuma vadītājam tas ko izsaka? Nē! Jo viņš taču ir varens….

Tāds lūk īsumā apskats par biznesa ētiku, vai pareizāk būtu teikt – par biznesa ētikas nebūšanu.

No savas puses, iesaku ikvienam, kas strādā, vai domā to darīt – atcerieties vienkāršu patiesību – LAI KAUT KO SASNIEGTU, IZVEIDOTU, PANĀKTU, IR NEPIECIEŠAMI VISMAZ DIVI. Tad nu lūk neaizmirstiet par to otro, un redzēsiet, ka jūs gūsiet panākumus.

Nopietnie pircēji un pārdevēji, viņu mandāti un...

Thu, 28 Sep 2017 14:00:00 +0000

Strādājot mūsdienu starptautiskajā tirgū, katru dienu sastopamies ar dažādiem piedāvājumiem, kurus pavada dažādi apgalvojumi. Un visbiežāk konstatējam, ka minētie piedāvājumi un apgalvojumi ir viltojums. Ir izlietoti resursi, laiks, bet rezultāts ir nulle. Kā no tā izvairīties? To arī apskatīsim –

1) Apgalvojums – ‘’man ir, (vai arī ‘’es pārstāvu’’) nopietns pircējs / pārdevējs’’. Vairāk kā piecu gadu pieredze ir izveidojusi sekojošu statistiku – neviens ‘’nopietnais’’ pircējs / pārdevējs nav veicis nevienu reālu darījumu. Iemesls – pavisam vienkārš. Aģents, treideris lai parādītu savu nozīmīgumu, izsaka minēto apgalvojumu, lai gan 99% gadījumu, patiesībā treideris pat nezin kas ir pircējs, jo atradis to kādā no tūkstošiem forumu, un nemāk, nevar to reāli pārbaudīt. Tādēļ, ja jums saka, ka ir ‘’nopietns pircējs / pārdevējs’’ – netērējiet tālāk savu laiku – visdrīzāk, nekas nenotiks. Patiesi nopietnie pircēji / pārdevēji sevi neslēpj, caur internetu treiderus nemeklē, bet gan strādā ātri un bez liekiem jautājumiem. Un ja arī viņus pārstāv kāds treideris, tad tas neslēpj reālo pircēju / pārdevēju, un nekad ‘’nereklamēs’’ savu klientu, kā ‘’nopietnu’’.

2) Mandāti… Katru dienu saņemam simtiem SCO. Un praktiski visi sākas ar vārdiem – ‘’mēs, tiešie pārdevēja mandāti…..’’. Kā viegli pārliecināties par šo vārdu patiesumu? Pavisam vienkārši! Pajautājiet ‘’mandātam’’ no kā tas saņem savu komisijas procentu. Ja atbilde ir – pircēja puse, netērējiet laiku. Ja tā saucamais ‘’mandāts’’ nesaņem komisiju no sava pilnvarotāja, tad loģiski, ka tas nav nekāds mandāts. Un nav nekādu citu attaisnojumu. Vienkārši, tā saucamais ‘’mandāts’’ ir vienkārš starpnieks, pie kam bieži vien jau kāds trešais ķēdē.

3) Pārdevējs… Daudzos SCO norādīts, ka pārdevējs ir kāda konkrēts naftas pārstrādes uzņēmums. Šeit jāatceras, ka lielāko tiesu, naftas pārstrādes uzņēmumi ir kāda lielāka naftas ieguves koncerna meitas uzņēmumi. Un šādos gadījumos ir jāsaprot, ka šie uzņēmumi nekad paši neko netirgo. Arī pats koncerns personīgi neko netirgos. Koncernam ir speciāli tirdzniecības uzņēmumi, kas nodarbojas ar produkcijas tirdzniecību. Naftas pārstrādes uzņēmumi nodarbojas ar ražošanas procesu.

Ir vēl ļoti daudz dažādu momentu un nianšu. Protams, ka katrs vienkārši nevar visu to zināt. Tomēr vissliktākais ir tad, ja jūs, kas vēlas iekarot savu reputāciju, veidot veiksmīgu karjeru un biznesu, ekanomējot nepievēršat uzmanību šīm niansēm. Rezultātā jūs nonākat ‘’melnajos sarakstos’’, ar jums nerēķinās, un pēc ilga laika, jūs saprotat, ka lieki esat tērējuši savu laiku, resursus. Un kopumā jums ir zaudējumi. Un visi jūsu aizbildinājumi ir muļķības, ar ko jūs mierināt tikai sevi, brīdī, kad citi par jums smejas.

Šajā biznesā var labi nopelnīt. Bet jebkura biznesa pamatlikums – lai kaut ko nopelnītu, vajag kaut ko ieguldīt. Jūs nespējat orientēties daudzajos piedāvājumos, jūs nevarat pārbaudīt piedāvājuma autentiskumu? Nav jāuztraucas, jo priekš tā esam mēs – profesionāļi. Mūsu kompānija ir pilnveidojusi savu drošības dienestu, ir investējusi tajā lielus līdzekļus. Mēs praktiski esam spējīgi pārbaudīt līdz 95% visu piedāvājumu, pieprasījumu, potenciālo partneru. Ar mums jau sadarbojas vairāki desmiti uzņēmumu no dažādām pasaules valstīm, un ir novērtējuši šo pakalpojumu, kā arī secinājuši, ka izmantojot šo pakalpojumu ir saglabājuši resursus, kas citā gadījumā būtu izmaksājuši daudz, daudz vairāk.

Mēs priecājamies, ja jums izdodas!